Par emocionālo atdalīšanos līdzatkarībā
31. maijs 2026,
Nav komentāru
Līdzatkarība tradicionāli tiek saistīta ar attiecībām, kurās viens cilvēks cieš no atkarības (alkohola, narkotikām vai citas destruktīvas uzvedības), un otrs pamazām sāk dzīvot ap viņa problēmām, solījumiem, krīzēm, sabrukumu un cerību brīžiem, kuros atkal šķiet, ka varbūt šoreiz viss mainīsies.
Par līdzatkarību
29. maijs 2026,
Nav komentāru
Līdzatkarības termins ir samērā jauns un tradicionāli visbiežāk tiek saistīts ar cilvēkiem, kuri ir attiecībās ar kādu atkarīgu cilvēku - partneri, bērnu, vecāku vai citu tuvu cilvēku.
Par līdzjūtības pret sevi nozīmi
3. marts 2026,
Nav komentāru
Ir bērni, kuri aug sajūtā, ka viņus neredz. Ka viņu asaras ir “pārspīlētas”, dusmas “nepieņemamas”, bet bailes “izdomātas”.
Šo bērnu jūtas tiek pārsauktas citos vārdos: jūtīgums kļūst par spītību vai aizvainojamību, veselīgas robežas par egoismu, pašcieņa vai vēlme tikt sadzirdētam par augstprātību.
Un kādā brīdī bērns iemācās: manai iekšējai pasaulei nevar uzticēties. Ja jau tie, kuriem vajadzēja mani redzēt un atbalstīt, saka, ka es jūtu nepareizi, tad drošāk ir pārstāt sevī klausīties.
Un tā sākas attālināšanās no sevis.
Vēl vairāk - mēs iemācāmies runāt ar sevi tā, kā ar mums runāja- noliedzot, noniecinot, pamācot. Mēs kļūstam bargi pret savu ievainojamību un dažkārt pat vardarbīgi pret sevi - ar iekšēju kritiku, nepārtrauktu prasību būt labākiem, stiprākiem, klusākiem, ērtākiem, veiksmīgākiem.
Un tad šodien, pieaugušā vecumā, mēs brīnāmies, kādēļ es nesaprotu, ko jūtu, ko gribu? Kādēļ ignorēju nogurumu, pārkāpju savas robežas, palieku attiecībās, kurās sāp?
Kādreiz tas bija izdzīvošanas mehānisms, bet šodien es varu sākt izvēlēties kaut ko citu- līdzjūtību pret sevi, kuru iespējams es nepazinu, bet varu apzinātu sevī audzēt...
Līdzjūtība pret sevi sākas tad, kad mēs pārstājam sevi kritizēt, noniecināt un pāraudzināt. Kad apstājamies un sakām: ja es tā jūtu, tātad tam ir iemesls. Ja man sāp, tad sāpes ir pelnījušas uzmanību. Ja esmu apmaldījies, tad tas nav mans vājais raksturs, bet iespējams aiz tā slēpjas kāds stāsts.
Līdzjūtība nav sevis žēlošana. Tā ir attiecību atjaunošana ar sevi un bieži arī pirmais lielais solis, lai pārtrauktu vardarbības ķēdi- vispirms jau sevī.
Par paštaisnumu
5. febr. 2026,
Nav komentāru
Ir tādi cilvēki, kuriem ir grūti būt blakus ilgtermiņā. Tie iz cilvēki- "es zinu labāk". Un objektīvi, tie nav slikti cilvēki, vienkārši viņi ir ļoti pārliecināti savā patiesībā un tad nav vietas nevienai citai patiesībai. Dzīve kļūst plakana, dialogs un apmaiņa nav iespējama, rodas sajūta, ka ar tevi kaut kas nav tā....
Par radikālo pieņemšanu
15. janv. 2026,
Nav komentāru
Radikālā pieņemšana- jēdzins, ko arvien biežāk izmantoju sarunās ar sevi un sarunās ar klientiem.
Emocionāli nenobrieduši vecāki - kā viņi ietekmē savus pieaugušos bērnus?
7. okt. 2025,
Nav komentāru
Daudziem no mums vecāki ir bijuši emocionāli nenobrieduši, bet bērnībā mēs to nesapratām. Tikai pieaugot, mēs sākam apzināties, ka mūsu attiecības ar viņiem nav bijušas veselīgas, atbalstošas un balstītas beznosacījumu mīlestībā.
Kas ir emocionāli nepieejams partneris? Kā to atpazīt otrā vai sevī?
1. okt. 2025,
Nav komentāru
Vai esi kādreiz satikusi partneri, kurš kādu iemeslu dēļ attiecībās izvairījies no dziļas emocionālas tuvības un intimitātes? Šāds partneris attiecībās var šķist noslēgs, atturīgs un grūti sasniedzams, tā it kā starp Tevi un viņu būtu neredzama nepārvarama distance, kas mijas ar tuvākiem brīžiem. Varbūt pati esi sastapusies ar grūtībām un bailēm, tiklīdz saproti, ka attiecības kļūst tuvākas, izjūti pastiprinātu trauksmi un nepieciešamību pēc neatkarības un distances?
Kad visa ir par daudz
14. okt. 2021,
Nav komentāru
Vai Tev arī ir pazīstama tā sajūta, kad apmeklē kārtējā ģeniālā ideja par vēl kādu interesantu projektu vai lietu, ko dzīvē būtu vērts darīt, apgūt, pilnveidot, un tad, pārliekot galvā visas citas ne mazāk svarīgās lietas un darbus, kas jāpaveic, saproti, ka visa tā jau ir pa daudz! Pēdējā laikā nereti sev uzdodu jautājumu, kā viegli un ar smaidu sejā laicīgi noraut stopkrānu un neattapties ar sajūtu, ka atkal esmu apmaldījusies trijās priedēs un nesaprotu, kas ir manas prioritātes?
Mums attiecībās viss kārtībā! Tiešām?
3. okt. 2019,
Nav komentāru
Nav nekā biedējošāka, kā bailes ieraudzīt patiesību, kuru klusībā nojaut. Kuru sajūti, bet grūti tajā sev atzīties. Pat ja attiecības ir nestabilas un baltiem diegiem šūtas, šķiet, ja neaiztikt sāpīgās tēmas, pievērt acis, varbūt paveiksies un "praņesjot", kā krieviski saka.