Pāriet uz galveno saturu
santaleibovica santaleibovica
  • Sākums
  • Grupas
  • Individuāli
  • Jaunumi
  • Par mani
  • Kontakti

Jaunākie ieraksti

  • 20.oktobrī Online grupa Satikt sevi. No izdzīvot uz dzīvot
    14. okt. 2026
  • 30. oktobrī Sistēmisko sakārtojumu vakars Jelgavā
    14. okt. 2026
  • Ko nozīmē būt savā vietā ģimenes sistēmā?
    8. okt. 2026
  • Individuālās konsultācijas online - plusi, mīnusi un kā sagatavoties
    30. sept. 2026
  • Kādēļ grūti aiziet no attiecībām, kurās sāp?
    30. sept. 2026
  • Kad emocijas pārņem: RAIN prakse
    16. sept. 2026
  • Kas notiek, ja nodevība atkārtojas?
    12. sept. 2026

Kategorijas

  • Sistēmiskais skatījums
  • IoPT un darbs ar psihotraumu
  • Personīgā izaugsme
  • Pasākumi
  • Saliktās ģimenes
  • Praktiski padomi

Arhīvs

  • 2026
    • Oktobris
    • Septembris
    • Augusts
    • Jūlijs
    • Jūnijs
    • Maijs
    • Aprīlis
    • Marts
    • Februāris
    • Janvāris
  • 2025
    • Oktobris
    • Marts
  • 2024
    • Decembris
    • Aprīlis
  • 2021
    • Oktobris
  • 2020
    • Oktobris
    • Septembris
    • Maijs
    • Janvāris
  • 2019
    • Oktobris

Ja lasītais Tevi uzrunā

Varbūt kādā no rakstiem atpazīsti sevi un gribi to papētīt dziļāk. Varam tam pievērsties individuālā darbā vai grupā.

Individuālās konsultācijas · Grupas un sistēmiskie sakārtojumi · Kontakti

Ko nozīmē būt savā vietā ģimenes sistēmā?

8. oktobris, 2026 pl. 15:54, Nav komentāru
Šis ir viens no jēdzieniem, ko sistēmiskajā darbā lietoju visbiežāk. Un vienlaikus tas ir arī viens no grūtāk izskaidrojamajiem.
Būt savā vietā nenozīmē būt svarīgākam par citiem vai ieņemt kādu īpašu lomu ģimenē.
Tas nozīmē palikt tajā vietā, kas atbilst mūsu lomai. Attiecībā pret saviem vecākiem mēs vienmēr esam bērni. Viņu attiecības, viņu konflikti, viņu izvēles un viņu atbildība pieder viņiem, nevis mums.
Tomēr bērnībā dzīve ne vienmēr rit tā, kā bērnam būtu veselīgi.

Ja starp vecākiem valda ilgstoši konflikti, bērns var neapzināti censties kļūt par samierinātāju. Ja attiecībās ir emocionāls tukšums, viņš var kļūt par mammas vai tēta emocionālo balstu. Ja ģimenē ir noslēpumi vai smagi notikumi, par kuriem neviens nerunā, bērns bieži sāk nest spriedzi, kuras izcelsmi pats nemaz nesaprot.

Tā nav bērna izvēle, bet gan drīzāk gudra pielāgošanās videi, kurā viņš dzīvo. Bērnam vissvarīgākā ir piederība savai ģimenei, un dažkārt, lai šo piederību saglabātu, viņš ieņem vietu, kas patiesībā pieder pieaugušajiem.

Bērnībā šī stratēģija var palīdzēt izdzīvot. Taču pieaugušā vecumā tā nereti turpina vadīt mūsu dzīvi. Mēs uzņemamies atbildību par citu emocijām, cenšamies visus glābt, izjūtam vainas sajūtu, ja kādam blakus ir grūti, un nereti daudz labāk jūtam citu vajadzības nekā savējās.

Varbūt arī tev ir pazīstama sajūta, ka rūpēties par citiem ir vieglāk nekā atbildēt uz šķietami vienkāršu jautājumu: "Ko vēlos es?"

No sistēmiskās pieejas skatpunkta tas nav rakstura jautājums. Dažkārt tas liecina, ka daļa mūsu uzmanības un dzīves enerģijas joprojām ir palikusi vietā, kur reiz centāmies noturēt līdzsvaru savā izcelsmes ģimenē.

Atgriezties savā vietā nenozīmē novērsties no vecākiem vai noliegt pagātni. Gluži pretēji- tas nozīmē ar cieņu atzīt, ka viņi ir mūsu vecāki, bet mēs esam viņu bērni. Tas nozīmē pamazām atdot viņiem to, kas pieder viņu dzīvei, un pārstāt nest atbildību, kas nekad nav bijusi mūsu.

Tieši šajā brīdī sāk rasties vairāk vietas savai dzīvei. Kļūst vieglāk sajust savas vēlmes, pieņemt lēmumus, veidot līdzvērtīgas partnerattiecības un virzīties pretī tam, kas patiesi ir svarīgs mums pašiem.

Varbūt šodien ir vērts sev pajautāt:
Vai es dzīvoju no savas vietas? Vai tomēr joprojām nesu kaut ko tādu, kas nekad nav bijis mans?

Nav komentāru

Komentēt







Brīvība būt
© 2026 Santa Leiboviča