Par paštaisnumu
5. februāris, 2026 pl. 15:04,
Nav komentāru
Ir tādi cilvēki, kuriem ir grūti būt blakus ilgtermiņā. Tie iz cilvēki- "es zinu labāk". Un objektīvi, tie nav slikti cilvēki, vienkārši viņi ir ļoti pārliecināti savā patiesībā un tad nav vietas nevienai citai patiesībai. Dzīve kļūst plakana, dialogs un apmaiņa nav iespējama, rodas sajūta, ka ar tevi kaut kas nav tā....
Un vienlaicīgi šis otrs turpina būt ļoti pārliecinošs- tas, kurš zina, kā vajadzētu, zina, kādēļ citi rīkojas tieši tā, un bieži vien zina arī to, ko otram vajadzētu saprast, ieraudzīt vai “beidzot apzināties”.
Šādi cilvēki neuzdod jautājumus sev tālāk un dziļāk ne jau tādēļ, ka viņus neinteresētu citi vai ka viņiem trūktu intelekta, bet tādēļ, ka iekšēji atbildes jau ir noformulētas. Ja atbildes ir gatavas, tad dialogam vairs īsti nav vietas- paliek tikai skaidrošana, pamācīšana vai mēģinājums pārliecināt.
No malas tas var izskatīties pēc brieduma, skaidrības, pat apzinātības. Taču ļoti bieži paštaisnums ir smalka un labi maskēta aizsargreakcija, kas palīdz nesastapties ar to, kas joprojām ir neērts, sāpīgs vai neintegrēts. Tur, kur ir izteikts paštaisnums, nereti ir arī liela ēna - pieredzes daļas, sajūtas un iekšējie stāvokļi, uz kuriem negribas skatīties, jo tie neiederas stāstā par sevi kā “jau visu sapratušu” vai “ar sevi sakārtotu”.
Tāpēc tik bieži parādās frāzes, kas it kā izklausās nobriedušas: “es to jau esmu apstrādājis terapijā”, “man tas ir skaidrs”, “es zinu, no kurienes tas nāk”, "es jau par šito taisīju sakārtojumu" u.t.t.. Un reizēm tas patiešām ir patiesi. Taču ļoti bieži šīs frāzes iezīmē nevis procesa noslēgumu, bet vietu, kurā process ir apstājies, jo tālāk iet kļūst pārāk neērti vai pārāk apdraudoši PAŠTĒLAM.
Dzīvs iekšējais darbs parasti neskan pārliecināti un galīgi. Tajā ir vairāk šaubu, vairāk nianšu un gatavības atzīt, ka kaut kas joprojām nav līdz galam skaidrs vai sakārtots. Tajā biežāk parādās teikumi par to, ka “ar šo vēl es netieku galā ”, “šis mani joprojām aizskar vai ir grūti”, “te man rodas jautājumi”, nevis gatavas atbildes par to, kā ir “pareizi”.
Jo dziļāk cilvēks patiesi iet sevī, jo mazāka parasti kļūst vēlme pārliecināt citus un jo lielāka spēja klausīties, palikt attiecībās un paciest nezināšanu. Paštaisnums noslēdz telpu gan sev, gan otram, savukārt ziņkārība, godīga interese un gatavība palikt jautājumā šo telpu atver. Un īstā transformācija gandrīz vienmēr sākas tieši tur — nevis ar pārliecinošu atbildi, bet ar klusu, godīgu jautājumu.