Par mums kā varmāku pēctečiem
19. marts 2026,
Nav komentāru
Dažkārt mēs skatāmies uz savu dzīvi un jūtam, ka tas, ko piedzīvojam, nav līdz galam taisnīgi - ka šīs ciešanas ir pārāk daudz, par smagu vai pat nesaprotamas, ja skatāmies tikai uz savu personīgo stāstu.
Sistēmiskajā darbā bieži atklājas, ka mēs nesam sevī daudz vairāk nekā tikai savu individuālo pieredzi, jo tas, ko izjūtam kā savu, nereti ir cieši saistīts ar tiem, kuri dzīvojuši pirms mums, un ar notikumiem, kas joprojām turpina dzīvot dzimtas laukā.
Par retraumatizācijas iespējām sistēmiskajos sakārtojumos
11. marts 2026,
Nav komentāru
Pirms kāda laika pamanīju ierakstu Facebook par mītiem saistībā ar sistēmiskajiem sakārtojumiem. Un viens no mītiem, ka tajos var notikt retraumatizācija, tika apgāzts ar apgalvojumu, ka tie ir pilnībā droši un retraumatizācija nav iespējama.
Par līdzjūtības pret sevi nozīmi
3. marts 2026,
Nav komentāru
Ir bērni, kuri aug sajūtā, ka viņus neredz. Ka viņu asaras ir “pārspīlētas”, dusmas “nepieņemamas”, bet bailes “izdomātas”.
Šo bērnu jūtas tiek pārsauktas citos vārdos: jūtīgums kļūst par spītību vai aizvainojamību, veselīgas robežas par egoismu, pašcieņa vai vēlme tikt sadzirdētam par augstprātību.
Un kādā brīdī bērns iemācās: manai iekšējai pasaulei nevar uzticēties. Ja jau tie, kuriem vajadzēja mani redzēt un atbalstīt, saka, ka es jūtu nepareizi, tad drošāk ir pārstāt sevī klausīties.
Un tā sākas attālināšanās no sevis.
Vēl vairāk - mēs iemācāmies runāt ar sevi tā, kā ar mums runāja- noliedzot, noniecinot, pamācot. Mēs kļūstam bargi pret savu ievainojamību un dažkārt pat vardarbīgi pret sevi - ar iekšēju kritiku, nepārtrauktu prasību būt labākiem, stiprākiem, klusākiem, ērtākiem, veiksmīgākiem.
Un tad šodien, pieaugušā vecumā, mēs brīnāmies, kādēļ es nesaprotu, ko jūtu, ko gribu? Kādēļ ignorēju nogurumu, pārkāpju savas robežas, palieku attiecībās, kurās sāp?
Kādreiz tas bija izdzīvošanas mehānisms, bet šodien es varu sākt izvēlēties kaut ko citu- līdzjūtību pret sevi, kuru iespējams es nepazinu, bet varu apzinātu sevī audzēt...
Līdzjūtība pret sevi sākas tad, kad mēs pārstājam sevi kritizēt, noniecināt un pāraudzināt. Kad apstājamies un sakām: ja es tā jūtu, tātad tam ir iemesls. Ja man sāp, tad sāpes ir pelnījušas uzmanību. Ja esmu apmaldījies, tad tas nav mans vājais raksturs, bet iespējams aiz tā slēpjas kāds stāsts.
Līdzjūtība nav sevis žēlošana. Tā ir attiecību atjaunošana ar sevi un bieži arī pirmais lielais solis, lai pārtrauktu vardarbības ķēdi- vispirms jau sevī.