Kad visa ir par daudz
Tālāk padalīšos ar savām dažām atziņām, kas mani piemeklējušas šīs sajūtas un domas šķetinot kādā nu jau palielākā laika sprīdī:
Mācēt pateikt nē un palaist
Zinu, zinu, šķiet mēs visi esam dzirdējuši par to, ka, ja visa kā ir par daudz, jāmācās teikt “Nē”. Un vienlaicīgi, tas ko es atklāju, ka patiesībā visgrūtāk ir iemācīties pateikt “Nē” ne jau jaunām lietām un piedāvājumiem, bet gan ierastajām. Nejēdzīgiem ieradumiem (kuri vispirms ir jāatpazīst), mantām, kas krāj putekļus, cilvēkiem, ar kuriem nav vairs par ko runāt, attiecībām, kas sevi izsmēlušas, pārliecībām, kas tur neredzamās važās, pagātnes pieredzei, kas izrādās nav vienīgā taisnība, un daudz kam citam. Patiesībā, ja tā nopietni šim ķerties klāt, sanāk krietni liels sarakstiņš visa kā, kam ir vērts pateikt “Nē”, nocelt no saviem pleciem un plauktiem un kā nevajadzīgu nastu atstāt pagātnē, tur kur tai vieta. Ar pateicību. Jā, un to visu darīt ar sapratni, ka tas prasa laiku- pa īstam pabeigt un atstāt.
Nereti īstais jautājums vispār nav par to kā salikt prioritātes
Mans mēģinājums salikt prioritātes visam ko daru, visām savām lomām beidzās ar fiasko, jo, kā gan mātes lomu var iemainīt pret projektu A, no kura nevar atteikties, jo tas dod piepildījumu un projektu B, kas ienes iztikas līdzekļus, un projektu C, kas vienkārši iekšēji iededz, u.t.t. Vārdu sakot, mans lielākais atklājums bija tāds, ka aiz tā, ka nespējam salikt prioritātes var slēpties kaut kas pavisam cits. Un nevis citas prioritātes, bet nu pavisam un pilnīgi cits.
Ņemšanās ap prioritāšu sakārtošanu ļauj nepaskatīties uz kaut ko citu, ko visa šī maldīšanās trijās priedēs aizēno. Tā lieliski noslēpj kādas neapmierinātas vajadzības pilnīgi no “citas filmas”. Un var izrādīties, ka pamatjautājums, kas slēpjas aiz trijām priedēm, kurās apmaldījies ir, piemēram, vispār jautājums par Tavu identitāti, kad tā ir krīzē un vairs nesaproti, kur esi un kur ej, jo atrodies dzīves transformācijas procesā, vai ilgstošs disbalans starp dot un ņemt- kad māki tikai dot un dot un neesi iemācījies ņemt, kā arī rūpēties par sevi un savām robežām. Varbūt jautājums vispār ir par attiecībām ģimenē uz kurām pienācis laiks paskatīties.. un tās ir tikai dažas “īstās” tēmas, kas uzreiz man nāk prātā.
Tādēļ, ja atnāk pie manis klients ar jautājumu par prioritāšu sakārtošanu un sajūtu, ka dzīvē visa kā ir pa daudz, es saprotoši pasmaidu, jo to pazīstu un zinu, ka visbiežāk tas nav jautājums par prioritātēm, bet kaut ko klientam daudz būtiskāku.