Par emocionālo atdalīšanos līdzatkarībā
31. maijs, 2026 pl. 17:00,
Nav komentāru
Līdzatkarība tradicionāli tiek saistīta ar attiecībām, kurās viens cilvēks cieš no atkarības (alkohola, narkotikām vai citas destruktīvas uzvedības), un otrs pamazām sāk dzīvot ap viņa problēmām, solījumiem, krīzēm, sabrukumu un cerību brīžiem, kuros atkal šķiet, ka varbūt šoreiz viss mainīsies.
Taču līdzatkarība var būt klātesoša arī tad, kad nav redzamas vielu atkarības, bet ir emocionāla nepieejamība, kontrole, izvairīšanās, dusmu izvirdumi, hronisks haoss vai sajūta, ka man nepārtraukti jābūt modrībā, jāspēj paredzēt otra reakcijas, jāglābj situācija un jāmēģina noturēt miers.
Melodija Bītija grāmatā “Pārtraukt līdzatkarību” emocionālo atdalīšanos apraksta kā vienu no pirmajiem un būtiskākajiem soļiem līdzatkarības pārtraukšanā. Un šis solis ir ļoti svarīgs un nozīmīgs, jo mēs nevaram sākt dzīvot savu dzīvi, kamēr visa uzmanība un enerģija ir piesieta pie otra cilvēka uzvedības.
Emocionālā atdalīšanās nav aiziešana no cilvēka, kuru mīlam, un tā nav aukstums vai vienaldzība. Tā ir atdalīšanās no mokošās iesaistes: no domām, kas nemitīgi atkārtojas, no pārmērīgas raizēšanās, kontroles, gaidīšanas, otra cilvēka problēmu risināšanas viņa vietā un dzīvošanas tā, it kā mana labāka pašsajūta drīkstētu sākties tikai tad, kad otrs beidzot mainīsies.
Līdzatkarībā cilvēks bieži kļūst tik ļoti aizņemts ar otra problēmām, ka savējās vairs pat neredz. Viņš domā par to, ko otrs darīs, vai viņš atkal lietos, vai dusmosies, vai pazudīs, vai solīs un nepildīs, vai beidzot sapratīs..... Un, kamēr uzmanība visu laiku ir pie otra, paša dzīve paliek gaidīšanas režīmā.
Pārmērīga iesaiste otra cilvēka problēmās nepalīdz ne otram, ne mums pašiem. Tā nepadara otru atbildīgāku un neatrisina viņa dzīvi. Drīzāk tā tikai uztur ilūziju, ka ar pietiekamu skaidrošanu, glābšanu, pacietību vai kontroli mēs spēsim panākt to, ko otrs pats nav izvēlējies.
Emocionālā atdalīšanās sākas tad, kad cilvēks pamazām atzīst: es nevaru izdzīvot otra cilvēka dzīvi viņa vietā. Es nevaru viņa vietā izvēlēties skaidrību, atbildību, atveseļošanos, godīgumu vai pieaugšanu. Tas protams var sāpēt un tas nenozīmē pārstāt mīlēt. Drīzāk tas nozīmē pārstāt izšķīst un tik ļoti saplūst ar otra cilvēka problēmām, ka vairs nav skaidrs, ko es pati jūtu, ko es gribu, kas man ir vajadzīgs un kur beidzas mana atbildība.
Man šķiet, ka šis ir viens no grūtākajiem uzdevumiem līdzatkarības dziedināšanā, jo cilvēks bieži ir pieradis savu vērtību just caur to, ka viņš spēj izturēt, palīdzēt, glābt, saprast, pielāgoties un vēl vienu reizi mēģināt. Tāpēc atdalīšanās sākumā var šķist gandrīz kā nodevība, kaut patiesībā tā ir atgriešanās pie savas dzīves.
Melodija Bītija grāmatā “Pārtraukt līdzatkarību” emocionālo atdalīšanos apraksta kā vienu no pirmajiem un būtiskākajiem soļiem līdzatkarības pārtraukšanā. Un šis solis ir ļoti svarīgs un nozīmīgs, jo mēs nevaram sākt dzīvot savu dzīvi, kamēr visa uzmanība un enerģija ir piesieta pie otra cilvēka uzvedības.
Emocionālā atdalīšanās nav aiziešana no cilvēka, kuru mīlam, un tā nav aukstums vai vienaldzība. Tā ir atdalīšanās no mokošās iesaistes: no domām, kas nemitīgi atkārtojas, no pārmērīgas raizēšanās, kontroles, gaidīšanas, otra cilvēka problēmu risināšanas viņa vietā un dzīvošanas tā, it kā mana labāka pašsajūta drīkstētu sākties tikai tad, kad otrs beidzot mainīsies.
Līdzatkarībā cilvēks bieži kļūst tik ļoti aizņemts ar otra problēmām, ka savējās vairs pat neredz. Viņš domā par to, ko otrs darīs, vai viņš atkal lietos, vai dusmosies, vai pazudīs, vai solīs un nepildīs, vai beidzot sapratīs..... Un, kamēr uzmanība visu laiku ir pie otra, paša dzīve paliek gaidīšanas režīmā.
Pārmērīga iesaiste otra cilvēka problēmās nepalīdz ne otram, ne mums pašiem. Tā nepadara otru atbildīgāku un neatrisina viņa dzīvi. Drīzāk tā tikai uztur ilūziju, ka ar pietiekamu skaidrošanu, glābšanu, pacietību vai kontroli mēs spēsim panākt to, ko otrs pats nav izvēlējies.
Emocionālā atdalīšanās sākas tad, kad cilvēks pamazām atzīst: es nevaru izdzīvot otra cilvēka dzīvi viņa vietā. Es nevaru viņa vietā izvēlēties skaidrību, atbildību, atveseļošanos, godīgumu vai pieaugšanu. Tas protams var sāpēt un tas nenozīmē pārstāt mīlēt. Drīzāk tas nozīmē pārstāt izšķīst un tik ļoti saplūst ar otra cilvēka problēmām, ka vairs nav skaidrs, ko es pati jūtu, ko es gribu, kas man ir vajadzīgs un kur beidzas mana atbildība.
Man šķiet, ka šis ir viens no grūtākajiem uzdevumiem līdzatkarības dziedināšanā, jo cilvēks bieži ir pieradis savu vērtību just caur to, ka viņš spēj izturēt, palīdzēt, glābt, saprast, pielāgoties un vēl vienu reizi mēģināt. Tāpēc atdalīšanās sākumā var šķist gandrīz kā nodevība, kaut patiesībā tā ir atgriešanās pie savas dzīves.
Šeit daži jautājumi pašrefleksijai, ja šī tēma aktuāla:
- Par kuru cilvēku vai problēmu es šobrīd visvairāk raizējos?
- Kā es jūtos, kad domāju par šo cilvēku vai situāciju?
- Kas notiktu, ja es emocionāli mazliet atkāptos un ļautu otram cilvēkam pašam satikt savas izvēles un to sekas?
- No kā es baidos, ja vairs tik ļoti nekontrolēšu, neglābšu, nenesīšu?
- Ko es iegūtu, ja daļu savas uzmanības atdotu atpakaļ sev?
- Kā izskatītos mana diena, ja es šodien kaut nedaudz vairāk dzīvotu savu dzīvi, nevis otra cilvēka problēmās?
Emocionālā atdalīšanās nav vienas dienas lēmums. Tā ir prakse, kurā cilvēks katru dienu mācās atdalīt mīlestību no saplūšanas, rūpes no kontroles, savu atbildību no otra atbildības. Ar katru brīdi atkal un atkal atgriezties pie sevis, savam vajadzībām.
Lai izdodas!