Par līdzjūtības pret sevi nozīmi
3. marts, 2026 pl. 21:00,
Nav komentāru
Ir bērni, kuri aug sajūtā, ka viņus neredz. Ka viņu asaras ir “pārspīlētas”, dusmas “nepieņemamas”, bet bailes “izdomātas”.
Šo bērnu jūtas tiek pārsauktas citos vārdos: jūtīgums kļūst par spītību vai aizvainojamību, veselīgas robežas par egoismu, pašcieņa vai vēlme tikt sadzirdētam par augstprātību.
Un kādā brīdī bērns iemācās: manai iekšējai pasaulei nevar uzticēties. Ja jau tie, kuriem vajadzēja mani redzēt un atbalstīt, saka, ka es jūtu nepareizi, tad drošāk ir pārstāt sevī klausīties.
Un tā sākas attālināšanās no sevis.
Vēl vairāk - mēs iemācāmies runāt ar sevi tā, kā ar mums runāja- noliedzot, noniecinot, pamācot. Mēs kļūstam bargi pret savu ievainojamību un dažkārt pat vardarbīgi pret sevi - ar iekšēju kritiku, nepārtrauktu prasību būt labākiem, stiprākiem, klusākiem, ērtākiem, veiksmīgākiem.
Un tad šodien, pieaugušā vecumā, mēs brīnāmies, kādēļ es nesaprotu, ko jūtu, ko gribu? Kādēļ ignorēju nogurumu, pārkāpju savas robežas, palieku attiecībās, kurās sāp?
Kādreiz tas bija izdzīvošanas mehānisms, bet šodien es varu sākt izvēlēties kaut ko citu- līdzjūtību pret sevi, kuru iespējams es nepazinu, bet varu apzinātu sevī audzēt...
Līdzjūtība pret sevi sākas tad, kad mēs pārstājam sevi kritizēt, noniecināt un pāraudzināt. Kad apstājamies un sakām: ja es tā jūtu, tātad tam ir iemesls. Ja man sāp, tad sāpes ir pelnījušas uzmanību. Ja esmu apmaldījies, tad tas nav mans vājais raksturs, bet iespējams aiz tā slēpjas kāds stāsts.
Līdzjūtība nav sevis žēlošana. Tā ir attiecību atjaunošana ar sevi un bieži arī pirmais lielais solis, lai pārtrauktu vardarbības ķēdi- vispirms jau sevī.