Par radikālo pieņemšanu
15. janvāris, 2026 pl. 15:06,
Nav komentāru
Radikālā pieņemšana- jēdzins, ko arvien biežāk izmantoju sarunās ar sevi un sarunās ar klientiem.
Pirmo reizi par to dzirdēju no skolotāja, Ingo īsā lekcijā, Meksikā. Mani ļoti aizķēra, jo tajā mirklī uzdodot sev jautājumu: "Ja es pārstāju iekšēji cīnīties ar to, kas man šķiet netaisnīgs, kā tas maina manu iekšējo stāvokli?", noķēru sevī iekšēju kustību, kas likās atbrīvojoša.Kas ir radikālā pieņemšana?
Tas ir psiholoģisks princips, kas aicina redzēt realitāti tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs vēlētos to redzēt. Tās būtība nav padevībā vai pasivitātē - tieši pretēji, tā ir iekšēja brīvība, kas rodas brīdī, kad beidzam cīnīties ar to, ko nevaram mainīt.
Šo konceptu radījusi Marša Linehana, dialektiski biheiviorālās terapijas (DBT) autore. Viņa pati piedzīvoja dziļu depresiju un smagas ciešanas, un tieši caur savu personīgo pieredzi nonāca līdz izpratnei, ka izeja no iekšējās “elles” sākas ar pieņemšanu.
Nevis ar “patīk” vai “piekrītu”, bet ar iekšēju “jā” realitātei.
Radikālā pieņemšana nozīmē atzīt:
- tas jau ir noticis;
- šobrīd tā ir mana realitāte;
- es izvēlos pārtraukt karot ar faktiem un sākt dzīvot šeit un tagad.
Šī pieeja ir īpaši noderīga situācijās, kad:
- noticis kas sāpīgs vai netaisnīgs (šķiršanās, slimība, zaudējums, neveiksme);
- mēs jūtamies iestrēguši sāpēs vai aizvainojumā;
- prāts nepārtraukti meklē “kāpēc” un “ja vien es būtu…”;
- iekšējais dialogs ir pilns ar pretestību pret notikušo.
Radikālā pieņemšana palīdz pārtraukt ciešanu ciklu.
Jo, kā raksta Linehana:
“Sāpes ir neizbēgamas. Bet ciešanas rodas, kad mēs pretojamies sāpēm.”
Pieņemšana nenozīmē pasīvu samierināšanos. Tā nozīmē realitātes apzinātu atzīšanu, lai varētu spert nākamo soli - rīkoties no vietas, kurā esam, nevis no ilūzijas par to, kā vajadzētu būt.
Tas ir iekšējs briedums un spēja palikt realitātē ar atvērtām acīm, ar jūtām, ar cieņu pret notikušo. Un no šīs vietas sākas dziedināšanās.