Par mums kā varmāku pēctečiem

19. marts, 2026 pl. 17:00, Nav komentāru

Dažkārt mēs skatāmies uz savu dzīvi un jūtam, ka tas, ko piedzīvojam, nav līdz galam taisnīgi - ka šīs ciešanas ir pārāk daudz, par smagu vai pat nesaprotamas, ja skatāmies tikai uz savu personīgo stāstu.

Sistēmiskajā darbā bieži atklājas, ka mēs nesam sevī daudz vairāk nekā tikai savu individuālo pieredzi, jo tas, ko izjūtam kā savu, nereti ir cieši saistīts ar tiem, kuri dzīvojuši pirms mums, un ar notikumiem, kas joprojām turpina dzīvot dzimtas laukā.

Piemēram, var būt grūti skatīties uz vīriešiem ar cieņu vai uzticēšanos, un virspusēji tas var šķist kā personīgs jautājums, taču dziļākā slānī reizēm atklājas, ka dzimtā ir bijuši vīrieši, kuri nodarījuši smagu pāri darījumu, bijuši vardarbīgi, nodevīgi vai pat līdzdalīgi kolektīvā ļaunumā (karšs, masveida slepkavības, izvarošanas), un šī pieredze kaut kādā veidā turpina dzīvot pēctečos.

Mēs esam pēcteči ne tikai labajiem tēliem. Mēs esam arī izvarotāju un slepkavu pēcteči, kaut gribētu uz to neskatīties un izslēgt, nejust, neatcerēties.

Ivan Boszormenyi-Nagy runā par attiecību līdzsvaru starp paaudzēm, izmantojot ideju par sava veida “ģimenes grosbuhu- lielo ģimenes grāmatu”, kurā uzkrājas gan devums, gan nodarījumi, it kā pastāvētu neredzami konti, kuros nekas nepazūd un kur sistēma nepārtraukti tiecas atjaunot līdzsvaru.

Iespējams, ka tas, ko tu šobrīd piedzīvo kā savas ciešanas, patiesībā nes sevī daudz dziļāku vēsturi, kas sniedzas pāri vienas dzīves robežām. Ne velti reliģijā tiek uzsvērta doma, ka dažkārt mēs maksājam par savu senču grēkiem. Nodarījumi nekur nepazūd un nereti mēs maksājam ar savām ciešanām, veselību, bērnu veselību, u.c.

Ar šo es nemudinu visu atbildību par šodienas likstām uzvelt senčiem. Drīzāk tas ir aicinājums paskatīties uz savu dzimtu plašākā, godīgākā skatījumā un pieņemt, ka tajā līdzās skaistajām un dzīvību nesošajām lappusēm ir arī tādas, kuras gribētos aizvērt, izplēst vai aizmirst.

Tomēr sistēmiskā pieredze rāda, ka tas, kam netiek dota vieta, nepazūd, bet turpina darboties caur mums. Nevis tāpēc, lai mūs sodītu, bet tāpēc, ka sistēma tiecas uz veselumu un līdzsvaru, kurā pieder vieta visam- gan labajam, gan smagajam, gan tam, kas ir bijis grūti pieņemams.

Tieši tur, kur mēs atsakāmies skatīties, visbiežāk sākas neapzināta atkārtošana!!!. Un tad mēs varam attapties situācijās, kurās, pat negribot, turpinām to pašu stāstu citā formā: savās attiecībās, izvēlēs, liktenī...

Sistēmiskā pieeja aicina uz apzinātu un nobriedušu skatījumu, kurā mēs sākam atšķirt, kas patiesībā pieder mums un kas ir lielākas sistēmas mantojums, un tieši šajā nošķiršanas brīdī parādās iespēja pārtraukt aklu turpināšanu.

Tas nenozīmē piekrist vai attaisnot notikušo, bet gan ieraudzīt to kā daļu no realitātes, kurai ir bijusi sava vieta un sekas. Un bieži vien tikai caur šo ieraudzīšanu kļūst iespējams izkāpt no cīņas- no nebeidzamām pretstāvēšanām starp vīriešiem un sievietēm, tautām vai paaudzēm, un sākt veidot attiecības un dzīvi no citas vietas

Par mums kā varmāku pēctečiem

Nav komentāru

Komentēt