Kāpēc viena mūsu daļa vēlas pārmaiņas, bet cita tām pretojas?
18. augusts, 2026 pl. 15:56,
Nav komentāru
Viens no jautājumiem, ko terapijā dzirdu visbiežāk, ir pavisam vienkāršs: "Kāpēc es sevi sabotēju?"
Cilvēks ļoti labi zina, ko vēlētos mainīt. Viņš vēlas veidot veselīgākas attiecības, skaidrāk novilkt robežas, vairāk rūpēties par sevi un mazāk dzīvot pastāvīgā pielāgošanās režīmā. Taču ikreiz, kad dzīve piedāvā iespēju rīkoties citādi, šķiet, ka kaut kas iekšēji neļauj to izdarīt.
Rodas šaubas, bailes, vainas sajūta vai vēlme atkāpties. Rezultātā atkal tiek izvēlēts tas pats ierastais ceļš.
Ilgu laiku psiholoģijā šo pretrunu skaidroja kā motivācijas trūkumu, pretestību pārmaiņām vai nepietiekamu gribasspēku. Identitātes orientētā psihotraumas teorija un terapija piedāvā citu skatījumu.
Šajā pieejā cilvēks netiek uztverts kā vienots veselums, kurā visas vēlmes un impulsi ir saskaņoti. Traumatiska pieredze var radīt psihē sašķeltību, kurā līdzās pastāv dažādas pieredzes daļas.
Viena cilvēka daļa ilgojas pēc tuvības, miera un patiesām attiecībām. Tajā pašā laikā cita daļa joprojām nes agrīno ievainojumu - bailes no pamešanas, vientulības vai bezspēcības. Savukārt izdzīvošanas daļa gadiem ilgi ir centusies pasargāt cilvēku no šīm sāpēm, izmantojot stratēģijas, kas kādreiz bija nepieciešamas. Tieši tādēļ cilvēks var turpināt pielāgoties, uzņemties atbildību par citu emocijām vai izvairīties no konfliktiem, pat tad, ja apzināti saprot, ka tas viņam vairs nekalpo.
No IoPT (Identitātē orientēta psihotraumas teorija un trapija) skatpunkta šīs stratēģijas nav ienaidnieks. Tās nav radušās, lai cilvēkam kaitētu. Gluži pretēji - tās ir palīdzējušas izdzīvot laikā, kad citu iespēju nebija.
Varbūt arī Tu vari uz mirkli apstāties un pajautāt sev:
- Kas notiek manī brīdī, kad gribu pateikt "nē", bet tomēr piekrītu?
- No kā es tajā brīdī cenšos sevi pasargāt?
- Vai šī reakcija patiešām pieder šodienai, vai arī tajā izgaismojas kāda daudz senāka pieredze?
Tieši šie jautājumi terapijā kļūst daudz nozīmīgāki par centieniem sevi piespiest mainīties.
Mēs necīnāmies ar izdzīvošanas stratēģijām un nemēģinām tās salauzt. Vispirms cenšamies tās saprast - kāpēc tās radušās, ko tās joprojām sargā un vai šodien cilvēkam ir iespējams piedzīvot ko citu.
Manuprāt, viena no vērtīgākajām pārmaiņām, ko sniedz šis skatījums, ir atteikšanās no jautājuma: "Kas ar mani nav kārtībā?"
To pakāpeniski nomaina cits jautājums:
"Kas ar mani ir noticis?"
Brīdī, kad cilvēks pārstāj sevi vērtēt un sāk sevi izprast, rodas iespēja veidot pavisam citādas attiecības ar sevi. Un ļoti bieži tieši tur sākas arī noturīgas pārmaiņas.