Kad mamma ir „labākā draudzene”

1. septembris, 2026 pl. 16:00, Nav komentāru

Savā darbā ar klientēm esmu vairākkārt pieskārusies attiecībām, kuras sākotnēji tiek raksturotas kā īpaši tuvas: „Mēs ar mammu vienmēr bijām kā draudzenes. Es viņai varēju izstāstīt visu, un arī viņa man uzticēja pilnīgi visu.”

Šāda tuvība var šķist vērtīga, tomēr reizēm aiz tās slēpjas ne tikai mīlestība un uzticēšanās, bet arī neskaidras robežas starp māti un meitu.

No sistēmiskā skatpunkta māte un meita neatrodas vienā līmenī. Māte sistēmā ir vecāks, jeb lielāka, tā kura ienākusi pirmā, jo devusi meitai dzīvību, savukārt meita ir bērna pozīcijā, mazāka, un nākamās paaudzes pārstāve. Tas nenozīmē, ka pieaugusi meita ir mazāk vērtīga vai nespējīga, bet gan to, ka katrai ģimenes sistēmā ir sava vieta un sava atbildība.

Draudzība savukārt paredz zināmu līdzvērtību un savstarpīgumu. Draudzenei var stāstīt par savām partnerattiecībām, vilšanos vīrā, neuzticību, seksuālo dzīvi un pieaugušo konfliktiem, gaidot no viņas sapratni un emocionālu atbalstu.

Taču, ja māte šādā veidā uzticas savai meitai, meita nemanot var nonākt mātes uzticības personas, partneres vai pat glābējas vietā.

Tad paaudžu kārtība tiek apgriezta: nevis māte ir tā, uz kuru bērns var balstīties, bet meita sāk balstīt māti. Viņa uzklausa, mierina, risina problēmas, raizējas par mātes pašsajūtu un jūtas atbildīga par to, vai mamma spēs izturēt viņas atteikumu, atšķirīgo viedokli vai attālināšanos.

Pieaugot šāda meita var būt ārēji ļoti patstāvīga, tomēr iekšēji viņai joprojām var būt grūti pieņemt lēmumus bez mātes iesaistes. Viņa var just vainu, ja nav piezvanījusi, kaut ko nav izstāstījusi, nevēlas apspriest savas attiecības vai izvēlas dzīvi, kas neatbilst mātes gaidām. Atdalīšanās tad netiek piedzīvota tikai kā dabiska pieaugšana, bet gan kā nodevība: ja es dzīvošu savu dzīvi, mammai sāpēs, un pie tā būšu vainīga es.

Arī māte meitas atdalīšanos var piedzīvot kā zaudējumu, īpaši tad, ja meita ilgstoši bijusi viņas galvenais emocionālais balsts. Tad var izskanēt pārmetumi: „Tu esi mainījusies”, „Agrāk tu man visu stāstīji” vai „Es vairs nezinu, kas ar tevi notiek.” Šie vārdi var atkal ievilkt pieaugušo meitu vecajā vietā, kur viņai jāatsakās no daļas savas brīvības, lai saglabātu mātes labsajūtu.

Veselīga atdalīšanās nenozīmē pārtraukt attiecības ar māti, kļūt aukstai vai noliegt starp abām pastāvošo mīlestību. Tā nozīmē atgriezt katrai savu vietu un atbildību: mātei paturēt pie sevis to, kas pieder viņas pieaugušo dzīvei, bet meitai atļaut veidot savu iekšējo telpu, attiecības, noslēpumus un izvēles, par kurām mātei nav viss jāzina.

Dažkārt viena no nobriedušākajām mātes mīlestības izpausmēm ir spēja pateikt: „Tas ir mans pieaugušā cilvēka stāsts, un tev tas nav jānes.” Savukārt meitas pieaugšana var sākties ar atziņu: „Mammu, es tevi mīlu, taču neesmu tava draudzene, partnere vai glābēja. Es esmu tava meita.”

Jo meitai ir vajadzīga māte. Draudzenes viņa var atrast pati.

Kad mamma ir „labākā draudzene”

Nav komentāru

Komentēt