Pieaugšana un brīvība būt. Kādēļ svarīgi atdalīties no vecākiem?
Kas ir īsta pieaugšana?
Pieaugšana nozīmē spēju dzīvot savu dzīvi – pieņemt lēmumus, balstoties savās vajadzībās un vērtībās, un uzņemties atbildību par sekām. Tas nenozīmē, ka Tev jābūt vienai/vienam vai jāatsakās no tuvām attiecībām. Drīzāk – tā ir spēja būt kopā ar citiem, nezaudējot sevi. To var nosaukt arī par autonomiju.
Pretstats autonomijai ir simbioze. Vācu psihoterapeits Francs Ruperts simbiozi raksturo kā stāvokli, kur mūsu esības daļas ir sapinušās ar citu cilvēku dzīvi un vajadzībām tik cieši, ka mēs vairs nesaprotam, kur beidzas “es” un sākas “tu”.
Bērnībā simbioze ar vecākiem ir dabiska un nepieciešama – mazs bērns viens pats neizdzīvotu. Bet, ja šī saplūsme turpinās pieaugušā vecumā, tā kavē mūsu attīstību, liedz brīvību un rada nebeidzamus iekšējus konfliktus.
Seperācija jeb atdalīšanās ir process, kurā mēs soli pa solim izkāpjam no šīs saplūsmes un veidojam savu identitāti, savu dzīves telpu. Bez šī procesa mēs nevaram būt patiesi pieauguši – mēs paliekam kā “bērns pieaugušā ķermenī”, kas joprojām gaida atļauju, rūpes vai atzinību no vecākiem.
Kā pamanīt, ka atdalīšanās (seperācija) no vecākiem nav notikusi?
Šeit dažas pazīmes, kas var liecināt, ka tā ir apgrūtināta:
- orientācija uz vecāku viedokli vairāk nekā uz savu;
- gaidīšana, ka vecāki akceptēs Tavu izvēli;
- dzīve pēc vecāku noteikumiem vai scenārija;
- emocionāla, finansiāla vai praktiska atkarība no vecākiem;
- bailes sarūgtināt vai pievilt vecākus, pat upurējot savas vajadzības;
- mēģinājumi pārliecināt vecākus mainīties, vai beidzot Tevi saprast.
Sistēmiskā perspektīva
Sistēmiskajā sakārtojumu darbā tas bieži izskatās šādi: pieaugušais bērns stāv iepretim vecākiem ar izstieptām rokām viņu virzienā un ilgu pilnu skatienu raugās, cerot saņemt nesaņemto – rūpes, mīlestību, atzinību, būšanu redzētam.
Tikmēr paša dzīvei, sapņiem, mērķiem, varbūt pat bērniem, ģimenei, partnerattiecībām ir pagriezta mugura.
Un šeit ir īstais brīdis uzdot sev jautājumu, kur esmu es? Cik lielā mērā iekšēji ilgojos pēc vecāku atzinības, pēc mīlestības? Vai spēju pateikt paldies par to, ko esmu saņēmis, un pārtraukt gaidīt vēl? Vai esmu gatavs pagriezties pretī savai dzīvei?
Agrīnie ievainojumi un simbioze
Franca Ruperta skatījumā nespēja atdalīties no vecākiem bieži vien saistīta ar agrīniem ievainojumiem. Ja bērnībā neesam saņēmuši pietiekami daudz mīlestības, drošības un atbalsta, mēs kā pieaugušie joprojām gaidām to no vecākiem.
Taču nereti viņiem vienkārši nav ko dot. Nevis tādēļ, ka viņi negrib, bet tāpēc, ka nespēj – viņiem pašiem šī resursa nav, vai arī pašu traumas ir tik smagas, ka viņi caur bērniem cenšas saņemt nesaņemto no saviem vecākiem.
Tad mēs varam stāvēt un gaidīt neiespējamo… vai arī pieņemt, ka tas, ko esam saņēmuši, ir pietiekami un no šī brīža paši esam atbildīgi par savu dzīvi.
Un šeit sākas pats svarīgākais – izvēle!
Vai es turpinu gaidīt, vai sāku būvēt savu dzīvi ar saviem resursiem? Un tieši šis lēmums bieži vien ir pirmais īstais atdalīšanas solis – pagriezties ar seju pret dzīvi, pret saviem sapņiem un attiecībām, nevis stāvēt ar tukšu trauku vecāku priekšā.
Tajā brīdī sākas pieaugšana. Un līdz ar to – arī brīvība būt sev pašam.