Psihotraumas trīs līmeņi. Individuālā, sistēmiskā un kolektīvā trauma
Ir saucamās ģimenes jeb transģeneratīvās traumas, kuras tiek mantotas no iepriekšējām paaudzēm.
Neizrunāti notikumi, zaudējumi, izslēgti cilvēki, emocionālās nastas, kuras kāds reiz nespēja nest. Tas viss turpina dzīvot ģimenrs sistēmā un reizēm izpaužas mūsu dzīvē kā sajūta, ka nesaprotu, kādēļ tā daru, kādēļ ar mani tā notiek.
Piemēram, sieviete, kura attiecībās ar vīriešiem rīkojas noteiktā veidā, piemēram, izjūt milzīgas dusmas, sistēmiskajā skārtojumā var konstatēt, ka tas saistīts ar iepriekšējās paaudzēs piedzīvoto netaisnību no kāda dzimtas vīrieša, un ka dusmas ir "mantotas" vai, piemēram, kāda cita sakārtojumu dalībniece konstatē, ka ar plaušam saistīts veselības simptoms, kuru sevī nes kopš noteikta vecuma, ir kā atgādinājums par ģimenē iepriekšējās paaudzēs notikušo traģēdiju ar bojā gājušu bērnu tajā pašā vecumā, kurš miris no plaušu karsoņa, bet par kuru neviens nerunā, jo tas ir bijis pārāk smagi. Neidzīvotās skumjas pārceļo uz nākamajām paaudzēm ar neredzamu lojalitātes spēku.
Kā saprast, ka sevī nesu ģimenes jeb transģeneratīvo traumu?
- Tie ir dzīves scenāriji, kuri atkārtojas no paaudzes, paaudzē.
- Tu jūti smagumu, vainas izjūtu, kaunu, vai intensīvas reakcijas uz maznozīmīgi notikumiem.
- Ģimenes vēsturē ir "neatlaisti" pārdzīvojumi, notikumi par kuriem nerunā.
- Specīgs iekšējais dzinulis uzņemties citu emocionālās nastas, glābt kādu.
- Neizskaidrojamas ķermeņa reakcijas.
- Nepamatota trauksme, panika, elpas trūkums bez reala apdraudējuma.
- Sajūta, ka dzīvo dzīvi, kas līdz galam nav Tava.
Kopumā no iepriekšējām paaudzēm mantotās traumas var raksturot šādi: “tas neatbilst man, bet es tā joprojām rīkojos”.
Un ir vēl kolektīvā trauma - tas, kas pieder mūsu tautai, kultūrai, vēsturei. Karš, izsūtīšanas, bailes, pielāgošanās, tas viss dzīvo mūsu ķermeņos, valodā, veidā, kā audzinām bērnus un uztveram pasauli. Sistēmiskajos sakārtojumos nereti sanāk pieskarties arī šim līmenim. Kā mēs varam piedzīvot šo? Piemēram, kad sākās karš Ukrainā, daudziem apziņā "uzpeldēja" vecvecāku stāsti un reakcijas bija dažādas. Kāds bija panikā (kaut reāla apdraudējuma uz to brīdi nebija), kāds steidza krāmēt somu, iepirkt pārtikas rezerves u.c.
Sistēmiskie sakārtojumi uz traumatisko pieredzi ļauj skatīties plašāk- arī no ģimenes un lielākas sistēmas perspektīvas. Tas palīdz redzēt, kas patiesībā tiek nests un kur ir robeža starp “mans” un “pieder sistēmai”.
Ja jūti, ka kāda tēma dzīvē atkārtojas vai ir sajūta, ka nes kaut ko, kas nav līdz galam “tavs” - sistemisko sakārtojumu vakars ir vieta, kur to var redzēt citādi.
