Kad bērns kļūst par vecāku saviem vecākiem
5. augusts, 2026 pl. 14:52,
Nav komentāru
Vai Tev ir pazīstama sajūta, ka esi spiests būt spēcīgs/spēcīga, stirps/ stipra, tāds uz kuru citi var paļauties? Tas, kurš citus spēj saprast un mierināt un kuram grūti atzīt, ka nereti uzņemies vairāk, nekā patiesībā spēj nest. Vai varētu būt, ka jau agri savā dzīvē esi iemācījies/-usies ka Tava loma ir rūpēties, sakārtot, izturēt.... Ja paskaties dziļāk, iespējams pamanīsi, ka šī loma nav sākusies pieaugušo attiecībās, bet gan daudz agrāk - attiecībās ar vecākiem.
Sistēmiskajā skatījumā, kas balstās Berta Helingera skatījumā, ģimenē pastāv noteikta kārtība, kur vecāki ir lieli, bet bērni ir mazi, vecāki dod, bet bērni ņem. No šīs kustības bērns iegūst drošību, spēku un pamatu savai dzīvei. Kad bērnam ir iespēja būt vienkārši bērnam, viņš var augt, pakāpeniski kļūt pieaudzis un pēc tam savu dzīvi veidot no vietas, kurā ir pietiekami daudz spēka, lai uzņemtos savu atbildību.
Tomēr dzīvē tas ne vienmēr notiek tik vienkārši. Ja kāds no vecākiem pats ir ļoti ievainots, vientuļš, emocionāli pārslogots vai arī nav saņēmis pietiekamu atbalstu no saviem vecākiem, viņam var pietrūkt spēka būt pilnībā pieaugušā lomā attiecībās ar savu bērnu. Sistēmā tad rodas iztrūkums, un sistēmas daba ir tāda, ka tā vienmēr cenšas šo iztrūkumu kaut kā kompensēt.
Ļoti bieži to dara bērns.
Bērns sāk ieņemt vietu, kas viņam nepieder. Dažkārt viņš kļūst par mammas uzticības personu, dažkārt par emocionālo balstu, dažkārt pat par mammas “mammu”. Reizēm vecāki to pat tieši vai netieši pieprasa, jo bērns ir vienīgais, kas tajā brīdī ir pieejams un pietiekami tuvu. No malas tas var izskatīties kā īpaša tuvība vai pat kā bērna briedums, taču bērna dvēselei tas ir ļoti smags uzdevums, jo viņam nākas nest atbildību, kas patiesībā pieder pieaugušajiem.
Šādā situācijā bērns sāk audzināt sevī vecāku sev pašam, lai kaut kā izdzīvotu, un vienlaikus kļūst par vecāku savam vecākam. Un tad bērnam vairs gandrīz nepaliek vietas, kur vienkārši būt bērnam ar savām vajadzībām, savām bailēm, savu ievainojamību. Tur, kur bērnam vajadzētu saņemt, viņš sāk dot.
Kad bērns sāk nest to, kas pieder vecākiem, ģimenes sistēmā tiek izjaukta kārtība, un bērnam kļūst pārāk smagi.
Šī dinamika bieži vien neapstājas bērnībā. Tā turpinās arī pieaugušo dzīvē. Šādi cilvēki nereti ļoti labi jūt citu vajadzības, ātri uzņemas atbildību par situācijām, kuras patiesībā nav viņu atbildība, un attiecībās mēdz nonākt lomā, kur viņi rūpējas, notur, saprot un glābj. Dažkārt viņi arī piesaista partnerus, kuri apzināti vai neapzināti meklē mātes rūpes savā partnerī, jo šī dinamika abām pusēm kaut kādā ziņā ir pazīstama.
Sistēmiskajā darbā viens no svarīgākajiem soļiem ir ļoti vienkāršs, bet vienlaikus arī dziļš - atgriezties savā vietā. Atgriezt vecākiem to, kas pieder viņiem, un paņemt savu vietu kā bērnam. Tas nenozīmē atteikties no saviem vecākiem vai kļūt vienaldzīgam. Tas nozīmē atjaunot kārtību, kurā katrs nes savu.
Ja, lasot šo, tu sevī kaut ko atpazīsti, vari pamēģināt vienkāršu iekšēju vingrinājumu.
Iedomājies, ka tu stāvi pretī savai mātei un mierīgi, ar cieņu saki:
"Tu esi mana māte, un es esmu tava meita.
Tev jau ir sava māte, un man nav jāuzņemas rūpes par tevi kā tavai mātei.
Es nevaru aizstāt vai kompensēt to, ko tu neesi saņēmusi no savas mammas.
Es esmu bērns, un man ir manas bērna vajadzības."
Dažkārt šādi vārdi var atvērt ļoti dziļu iekšēju kustību, jo tad var atļauties beidzot nolikt ne savu smagumu un sākt pilnīgi citādākas attiecības ar savu dzīvi.