Kādēļ grūti aiziet no attiecībām, kurās sāp?

30. septembris, 2026 pl. 14:32, Nav komentāru

No malas reizēm viss šķiet diezgan vienkārši: ja attiecībās tevi regulāri sāpina, ja otrs melo, pazemo, manipulē, ignorē tavas vajadzības vai atkārtoti pārkāpj robežas, tad vajadzētu taču vienkārši aiziet.

Bieži arī pats cilvēks ļoti labi saprot, kas attiecībās notiek. Viņš redz, ka tās viņam nenāk par labu, spēj nosaukt lietas īstajos vārdos un reizēm pat vairākkārt pieņem lēmumu aiziet, tomēr pēc kāda laika atkal atgriežas vai turpina cerēt, ka kaut kas mainīsies.

Šādā brīdī ciešanām pievienojas arī kauns un neizpratne par sevi: ja es visu saprotu, kdēļ joprojām palieku? Kādēļ nespeju vienkārši aiziet? Kāpēc joprojām mani nomoka tas ko viņš/viņa domā, dara, kādēļ gaidu ziņu? Kādēļ turpinu darīt visu, lai beidzot būtu sadzirdēts/ta?

Viens no iespējamiem skaidrojumiem ir traumatiska piesaiste.

Traumatiska piesaiste var veidoties attiecībās, kurās tuvība, mīlestība un drošības sajūta mijas ar atraidījumu, emocionālām sāpēm, bailēm, pazemojumu vai nedrošību. Īpaši spēcīga šāda saikne var kļūt tad, ja pēc sāpīgiem periodiem atkārtoti seko izlīgums, uzmanība, maigums, solījumi un cerība, ka šoreiz viss būs citādi.

Tad cilvēks piedzīvo ne tikai sāpes, bet arī ļoti spēcīgu atvieglojumu brīdī, kad kontakts atjaunojas. Ar laiku pati šī spriedzes un atvieglojuma maiņa var kļūt par attiecību cikla daļu.

Tāpēc cilvēks šādās attiecībās bieži turas ne tik daudz pie otra cilvēka, kā pie cerības, pie atmiņām par labajiem brīžiem, pie tā cilvēka, kāds partneris reizēm spēj būt, un pie priekšstata par attiecībām, kādas tās varētu kļūt, ja otrs beidzot saprastu, mainītos, pārtrauktu dzert, kļūtu uzticīgs, iemācītos runāt par jūtām vai vienkārši ieraudzītu, cik daudz viņam ir dots.

Reizēm tieši cerība notur attiecībās ilgāk nekā tas, kas šajās attiecībās notiek realitātē.

Konflikts starp prātu un emocijām

Viens no sarežģītākajiem traumatiskas piesaistes aspektiem ir pretruna starp to, ko cilvēks saprot, un to, ko viņš emocionāli spēj izdarīt. Ar prātu var būt pilnīgi skaidrs, ka attiecības ir destruktīvas un ka aiziešana būtu veselīgākā izvēle, taču vienlaikus kāda daļa joprojām cer, ka šoreiz viss būs citādi, kāda cita psihes daļa baidās no vientulības, bet vēl kāda turpina ticēt, ka vajag tikai atrast pareizos vārdus, būt pacietīgākai, saprotošākai vai mazāk prasīgai, lai otrs beidzot izvēlētos attiecības.

Tādēļ pēc attiecību pārtraukšanas var rasties ļoti spēcīga vēlme atjaunot kontaktu, uzrakstīt, piezvanīt, pārbaudīt otra sociālos tīklus vai noskaidrot, vai viņš nav mainījis domas. Šīs sajūtas pašas par sevi vēl nenozīmē, ka lēmums aiziet ir bijis nepareizs. Tās var liecināt par to, cik spēcīga ir izveidojusies piesaistes saikne un cik grūti psihei ir atteikties no cilvēka, ar kuru vienlaikus bijušas saistītas gan sāpes, gan cerība uz drošību un tuvību.

Kāpēc labie brīži visu padara vēl sarežģītāku?

Ja attiecības būtu sliktas nepārtraukti, iespējams, tās pārtraukt būtu daudz vienkāršāk. Taču lielākoties destruktīvās attiecībās ir arī daudz laba. Tajās var būt tuvība, sekss, maigums, kopīgi joki, ceļojumi, sarunas, ģimenes dzīve un brīži, kuros šķiet, ka otrs beidzot ir sapratis. Pēc konflikta var sekot atvainošanās, īpaša uzmanība vai solījums kaut ko mainīt, un uz brīdi cilvēks atkal ierauga partneri tādu, pēc kāda visu šo laiku ir ilgojies. Līdz ar to atgriežas arī cerība.

Tieši tāpēc jautājums „Kāpēc tu vienkārši neaizej?” parasti neko neatrisina. Visticamāk, cilvēks pats sev to jau ir uzdevis neskaitāmas reizes un pats sevi par nespēju aiziet ir pietiekami kritizējis. Daudz vērtīgāk ir mēģināt saprast nevis to, kāpēc viņš nav pietiekami stiprs, lai aizietu, bet gan to, kas viņu šajās attiecībās tur un kādu ļoti būtisku vajadzību viņš joprojām cer tajās piepildīt.

Kad šodienas ralitāte ir atblāzma no pagātnes

Ja bērnībā tuvība nav bijusi droša un paredzama, bet mīlestība bijusi saistīta ar pielāgošanos, gaidīšanu, otra noskaņojuma vērošanu vai nepieciešamību nopelnīt uzmanību, arī pieaugušā vecumā attiecības var neapzināti veidoties pēc līdzīga principa. Cilvēks var ļoti labi apzināties, ka cieš, bet vienlaikus pazīstamais attiecību modelis viņam šķiet savādi pazīstams un tādēļ arī grūti atlaižams.

Tad var atkārtoties iekšējais scenārijs, kurā mīlestība ir kaut kas, kas jānopelna, un attiecību saglabāšana kļūst atkarīga no spējas būt pietiekami labai, pacietīgai, saprotošai un neprasīgai. Tad notiek mēģinājumi atrast pareizos vārdus, mainīt savu uzvedību, labāk saprast partneri vai vēl mazliet paciesties, cerot, ka tad beidzot saņems to tuvību un drošību, pēc kuras ilgojas.

Šādā situācijā cīņa par konkrētajām attiecībām var kļūt arī par mēģinājumu beidzot saņemt kaut ko tādu, kā ļoti pietrūcis daudz agrāk. Tieši tāpēc attiecību pārtraukšana reizēm izraisa nesamērīgi spēcīgas sāpes, jo cilvēks zaudē ne tikai partneri, bet arī cerību, ka šoreiz pagātnē nepabeigtais stāsts beidzot beigsies citādi.

Arī vajadzība pēc noslēguma var turpināt uzturēt saikni

Pēc sāpīgām attiecībām bieži saglabājas cerība uz vēl vienu sarunu, kurā otrs beidzot sapratīs, atzīs nodarīto, atvainosies, paskaidros savu rīcību vai vismaz apstiprinās, ka piedzīvotais bija īsts un sāpes bija pamatotas. Šāda vēlme ir ļoti saprotama, jo mums ir nepieciešams piešķirt savai pieredzei jēgu, īpaši tad, ja attiecībās mūsu realitāte ilgstoši tikusi apšaubīta.

Tomēr reizēm šī saruna nenotiek vai arī notiek, bet nesniedz gaidīto atvieglojumu. Otrs cilvēks var neredzēt situāciju tāpat, var nevēlēties uzņemties atbildību vai vienkārši nebūt spējīgs dot to atbildi, kuru tik ļoti gaidām. Tad nemitīga mēģināšana saņemt no viņa atzīšanu var kļūt par vēl vienu veidu, kā saglabāt saikni.

Viens no sāpīgākajiem, bet vienlaikus atbrīvojošākajiem soļiem var būt atteikšanās no cerības, ka tieši cilvēks, kurš radījis ievainojumu, būs tas, kurš palīdzēs to sadziedēt.

Dziedināšanās ir pakāpeniska atgriešanās pie sevis

Iziešana no traumatiskas piesaistes nav tikai fiziska aiziešana no otra cilvēka vai kontakta pārtraukšana. Daudz dziļākā līmenī tas ir process, kurā cilvēks pamazām atjauno kontaktu ar savām sajūtām, ķermeni, vajadzībām un robežām, mācās atkal uzticēties tam, ko pats redz un piedzīvo, un atgūst spēju pieņemt lēmumus, nebalstot tos tikai otra cilvēka reakcijās.

Tas nozīmē arī mācīties izturēt otra vilšanos, dusmas vai noraidījumu, nezaudējot sevi, un pamazām atzīt savas tiesības nevēlēties to, kas nodara pāri. Reizēm šajā procesā nākas sastapties arī ar ļoti sāpīgu patiesību, ka iespējams mīlēt cilvēku un vienlaikus saprast, ka ar viņu nav iespējams izveidot tādas attiecības, kurās vari justies droši, cienīta un dzīva.

Dziedināšanās nenozīmē, ka kādā rītā pamodīsies un vairs neko nejutīsi. Var saglabāties ilgas, šaubas un vēlme atgriezties, un var būt dienas, kad šķiet, ka esi atkal nonākusi sākumpunktā. Tomēr, turpinot atjaunot attiecības pašai ar sevi, pakāpeniski mainās pats iekšējais jautājums, ap kuru līdz šim griezusies visa uzmanība.

Sevis dziedināšana sāk notikt tad, kad jautājuma vietā: "Ko man vēl izdarīt, lai mani izvēlas?" sāk parādīties jautājums "Ko es gribu izvēties savā dzīvē un atteicībās?".

Kādēļ grūti aiziet no attiecībām, kurās sāp?

Nav komentāru

Komentēt