Ģimenes noslēpumi
Kas ir ģimenes noslēpums?
Kādēļ ģimenes noslēpumi rodas un ko ietekmē?
Ģimenes noslēpumi rodas, jo tēmas un notikumi, par kuriem nerunā- piem., alkoholisms, atkarības, vardarbība, pašnāvība, aborti, incests, dalība holokaustā, noziegumi, slēpta adopcija, nezināms/neatzīts tēvs, bērni kas dzimuši izvarošanas rezultātā u.t.t. ir, maigi sakot, neērtas un var radīt sekas. Bez tam, jāņem vēra sabiedrības uzskati, laiks un politiskā sistēma, kad šis notikums ir noticis. Piemēram, pirms vairāk kā 40 gadiem aborts bija izsargāšanās metode, bet bija laiks, kad aborti bija aizliegti un varēja tikt veikti tikai nelegāli, un ja sieviete nomira tā rezultātā, neviens to neatzina. Pirms 50 gadiem, izsūtījums uz Sibīriju – tas bija kauna traips visai ģimenei un ierobežotas iespējas izglītībā, karjerā; iemesls neatzīt incestu ir kriminālatbildība, kurai iestājas konkrētas sekas- cietums, adopcijas fakta atzīšana nozīmē izjaukt uzbūvēto ilūziju par ģimeni, u.t.t., Notikumu izslēgšana un neapspriešana ir kā izdzīvošanas mehānisms, lai spētu turpināt eksistenci, neizjaucot šī brīža šķietamo līdzsvaru un mazinot notikuma sekas. Tomēr nākamās paaudzes tas tik un tā ietekmē, jo ģimenes sistēmā kā vienotā kopumā ierakstās visa informācija par viesim notikumiem, neatkarīgi no mūsu vērtējuma. Un izslēgtie notikumi iegūst īpašu kvalitāti, jo pati sistēma cenšas, lai tie tiktu atklāti. Metaforiski- noslēpums ir kā neiztīrīts augonis uz ādas, kurā krājas strutas- neizdzīvotās jūtas, pārdzīvojumi, sēras, dusmas, jūtas, kas nav akceptētas, kurus neapzināti notikumā iesaistītie cenšas neizlaist ārā, paslēpt, jo pieskaroties sāp. Bet mēs zinām, ka dziedēt iespējams tikai atverot šo augoni, iztīrot strutas, tas sadzīst, vien atstājot nelielu rētu. Tomēr, pierodot, ka mīļie cilvēki, šo augoni slēpj, parasti nākamā paaudze, aiz mīlestības un lojalitātes arī neapzināti iesaistās šajā slēpšanā, piesegšanā, līdz brīdim, kamēr sistēmā kādam rodas jautājumi. Piemēram, vecmāmiņa, kas izdzīvoja pateicoties tam, ka apprecējās ar nīstamu vīrieti augstā amatā, pēc tam no viņa aizmūkot, saviem bērniem maz ko par to stāstīja, jo pašai grūti tikt galā ar piedzīvoto. Viņas bērni, jūtot, ka šī tēma ir sensitīva, īpaši neuzdod jautājumus par to. Līdz mazbērni sasniedzot noteiktu vecumu, sāk interesēties, kas tad īsti ir noticis ar vectētiņu, kur viņš ir? Uz ko vecākiem grūti atbildēt, jo aiz lojalitātes pret pirmās paaudzes noslēgtajām jūtām, tie nav interesējušies. Lūk, šāds aptuveni ir šis mehānisms.Diemžēl, ļoti bieži šie jautājumi rodas tad, kad vairs nav neviena, kas var atbildēt, jo neapzināti šķiet ka nu ir pietiekami droši šim jautājumam pieskarties.