santaleibovica - Jaunumi

20.oktobrī Online grupa Satikt sevi. No izdzīvot uz dzīvot

Wed, 14 Oct 2026 05:00:00 +0000

Cik bieži izvēlamies citus, nevis sevi?
Rūpējamies par citu vajadzībām, pirms vispār pamanām savējās? Iespējams piekrītam tur, kur vajadzētu parliecinoši pateikt Nē.

Varētu šķist, ka risinājums ir vienkāršs: vairāk izvēlies sevi, nosprast robežas, iemācīties pateikt “nē”. Teorētiski.... Bet praktiski? Bieži pielāgošanās ir ierasts mehānisms, kurš radies vēl bērnībā. Jo tas bija veids, kā saglabāt piederību, tuvību, attiecības vai drošību.
Tas, kas reiz palīdzēja izdzīvot, var turpināt ietekmēt mūsu izvēles arī šodien, kad dzīves apstākļi jau ir mainījušies.

Par to būs nākamā atvērtā IoPT (Identitātē orientēta psihotraumu terapija) online grupa:
SATIKT SEVI
No izdzīvot uz dzīvot
Mācoties izvēlēties sevi.

Kas ir IoPT un ko mēs darīsim grupā?
IoPT jeb Identitātē orientētā psihotraumas teorija un terapija ir pieeja, kas palīdz pētīt saikni starp mūsu šodienas grūtībām un agrāko dzīves pieredzi.
Darbs sākas ar paša cilvēka formulētu nodomu - jautājumu, vēlmi vai tēmu, kuru viņš šobrīd vēlas sevī izpētīt.

Procesā, izmantojot rezonansi, iespējams tuvāk ieraudzīt dažādas savas iekšējās pieredzes daļas: savas veselīgās vajadzības un gribu, sāpīgo pieredzi, kā arī izdzīvošanas stratēģijas, kas reiz palīdzējušas tikt galā, bet šodien var traucēt brīvi izvēlēties un būt kontaktā ar sevi.

Tāpēc mēs nemeklējam gatavu atbildi uz jautājumu “kā man pareizi rīkoties?”.

Lai kļūtu iespējams skaidrāk sajust sevi, savas vajadzības, robežas un izvēles, mēs pētām, kas manī notiek, un iespējams arī kadēļ?

Grupā būs īss ievads IoPT pieejā un 2 individuāli IoPT procesi.
Nav obligāti jāveic savs process, var piedalīties arī kā grupas dalībnieks: būt klātesošs, vērot procesu un tā iepazīt IoPT metodi praksē.

20. oktobrī, 18.00–21.30 Tiešsaistē, Zoom

Dalība grupā - 10 €
Individuāls IoPT process - 60 €

Iepriekšēja pieredze ar IoPT nav nepieciešama.

Zoom saite tiek nosūtīta pēc pieteikšanās:

https://forms.gle/YfxXy6PWnx1kJon5A

30. oktobrī Sistēmisko sakārtojumu vakars Jelgavā

Wed, 14 Oct 2026 04:53:00 +0000

Kad dzīvē atkārtojas vieni un tie paši scenāriji vai ir sajūta, ka stiep kādu emocionālo smagumu, sistēmiskie sakārtojumi piedāvā iespēju paskatīties uz to no malas un iespējams arī veikt kādu soli pretī risinājumam.

Sistēmisko sakārtojumu vakars ir iespēja no jauna ieraudzīt savu dzīvi caur sistēmisku skatpunktu — dziļu, dziedinošu un pārsteidzoši iedarbīgu pieeju.

Ko Tev sniegs šis vakars?

Attiecību harmonizēšana: atrasta atbilde sarežģījumiem ar bērniem, partneri vai vecākiem
Atbalsts profesionālajā jomā: risinājumi karjeras un finanšu izaicinājumiem
Ķermeņa un prāta signāli: iespēja atklāt, ko Tev mēģina pavēstīt slimība vai trauksme
Iekšējais miers: izpratne par iemesliem, kādēļ jūties it kā "ne savā vietā"

Sistēmiskie sakārtojumi palīdz apzināt neredzamos musturus mūsu ģimenē un dzīvē. Tā ir pieredze, kas maina skatījumu un nereti arī realitāti.

✨ Darbnīcas norise: Pasākuma laikā veiksim vismaz 2 sakārtojumus. Varēsi būt gan vērotājs/aizvietotājs, gan sakārtojuma īpašnieks, piesakot savu personīgo tēmu.

Pasākuma vadītāja

Santa Leiboviča — sistēmkonsultante, koučs un transpersonālās psihoterapijas speciāliste ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi sistēmiskajā darbā.

Apguvusi metodi Maskavas Sistēmisko risinājumu institūtā un Systemic Constellations Center Riga sadarbībā ar Nīderlandes Helingera institūtu.

Praktiskā informācija

🗓 Laiks: 30. oktobrī | plkst. 17:00–21:00
📍 Vieta: Jelgava, Art Place, Elektrības iela 6a, 2. stāvs

Dalības maksa:

Dalībniekiem / novērotājiem: 35 EUR
Diagnostika: 50 EUR
Par savu sakārtojumu: 75 EUR

📩 Pieteikšanās

https://forms.gle/6jro3guybtYXVDDR9

Ko nozīmē būt savā vietā ģimenes sistēmā?

Thu, 08 Oct 2026 12:54:00 +0000

Šis ir viens no jēdzieniem, ko sistēmiskajā darbā lietoju visbiežāk. Un vienlaikus tas ir arī viens no grūtāk izskaidrojamajiem.

Būt savā vietā nenozīmē būt svarīgākam par citiem vai ieņemt kādu īpašu lomu ģimenē.

Tas nozīmē palikt tajā vietā, kas atbilst mūsu lomai. Attiecībā pret saviem vecākiem mēs vienmēr esam bērni. Viņu attiecības, viņu konflikti, viņu izvēles un viņu atbildība pieder viņiem, nevis mums.

Tomēr bērnībā dzīve ne vienmēr rit tā, kā bērnam būtu veselīgi.

Ja starp vecākiem valda ilgstoši konflikti, bērns var neapzināti censties kļūt par samierinātāju. Ja attiecībās ir emocionāls tukšums, viņš var kļūt par mammas vai tēta emocionālo balstu. Ja ģimenē ir noslēpumi vai smagi notikumi, par kuriem neviens nerunā, bērns bieži sāk nest spriedzi, kuras izcelsmi pats nemaz nesaprot.

Tā nav bērna izvēle, bet gan drīzāk gudra pielāgošanās videi, kurā viņš dzīvo. Bērnam vissvarīgākā ir piederība savai ģimenei, un dažkārt, lai šo piederību saglabātu, viņš ieņem vietu, kas patiesībā pieder pieaugušajiem.

Bērnībā šī stratēģija var palīdzēt izdzīvot. Taču pieaugušā vecumā tā nereti turpina vadīt mūsu dzīvi. Mēs uzņemamies atbildību par citu emocijām, cenšamies visus glābt, izjūtam vainas sajūtu, ja kādam blakus ir grūti, un nereti daudz labāk jūtam citu vajadzības nekā savējās.

Varbūt arī tev ir pazīstama sajūta, ka rūpēties par citiem ir vieglāk nekā atbildēt uz šķietami vienkāršu jautājumu: "Ko vēlos es?"

No sistēmiskās pieejas skatpunkta tas nav rakstura jautājums. Dažkārt tas liecina, ka daļa mūsu uzmanības un dzīves enerģijas joprojām ir palikusi vietā, kur reiz centāmies noturēt līdzsvaru savā izcelsmes ģimenē.

Atgriezties savā vietā nenozīmē novērsties no vecākiem vai noliegt pagātni. Gluži pretēji- tas nozīmē ar cieņu atzīt, ka viņi ir mūsu vecāki, bet mēs esam viņu bērni. Tas nozīmē pamazām atdot viņiem to, kas pieder viņu dzīvei, un pārstāt nest atbildību, kas nekad nav bijusi mūsu.

Tieši šajā brīdī sāk rasties vairāk vietas savai dzīvei. Kļūst vieglāk sajust savas vēlmes, pieņemt lēmumus, veidot līdzvērtīgas partnerattiecības un virzīties pretī tam, kas patiesi ir svarīgs mums pašiem.

Varbūt šodien ir vērts sev pajautāt:

Vai es dzīvoju no savas vietas? Vai tomēr joprojām nesu kaut ko tādu, kas nekad nav bijis mans?

Individuālās konsultācijas online - plusi, mīnusi un kā sagatavoties

Wed, 30 Sep 2026 13:20:00 +0000

Arvien vairāk cilvēku izvēlas psihoterapiju, koučingu vai individuālo sistēmisko konsultāciju online. Tas sniedz brīnišķīgu iespēju satikties no jebkuras vietas pasaulē, taču ir labi zināt gan priekšrocības, gan iespējamos izaicinājumus, kā arī to kā pareizi sagatavoties, lai sesija būtu mierīga un efektīva.

Online sesiju plusi

Ērtība un pieejamība: varam satikties, lai kur Tu būtu – mājās, darbā vai pat citā valstī.
Laika un resursu taupīšana: nav jātērē laiks ceļam.
Savs drošais stūrītis: daudziem ir vieglāk atvērties pazīstamā vidē, nevis svešā telpā.
Nepārtrauktība: pārmaiņas dzīvē, piemēram, pārcelšanās, netraucē terapijas procesam.
Elastība: vieglāk atrast piemērotu laiku, pat tad kadi ir saspringts darba grafiks.

Mīnusi

Reizēm var pievilt tehnika– internets, skaņa, kamera.
Nav fiziskās klātbūtnes sajūtas, ko daži cilvēki novērtē klātienes tikšanās reizēs.
Ikdienas vide mājās var traucēt atslēgties, ja apkārt ir kņada vai pienākumi.

Kā sagatavoties online konsultācijai

Lai tikšanās online izdotos pēc iespējas mierīgāk un dziļāk:

Pārliecinies, ka ir pieeja Zoom – pārbaudi, vai vari pieslēgties, vai darbojas mikrofons, kamera, internets. Ja nekad neesi lietojis Zoom, ir vērts to pamēģināt jau iepriekš.
Atrodi klusu, netraucētu vietu, kur neviens neienāks un nebūs traucējošu skaņu.
Austiņas var palīdzēt uzlabot skaņu un privātumu.
Atvēli dažas minūtes pirms sesijas, lai atslābinātos un savienotos ar sevi, savām sajūtām, nonāktu šeit un tagad stāvoklī. Tam var noderēt kādi elpošanas vingrinājumi.
Izslēdz paziņojumus telefonā un citās ierīcēs, lai tie netraucē un nenovērš uzmanību.
Ja iespējams, ieplāno brīdi pēc sesijas – pierakstīt atziņas vai vienkārši pabūt klusumā.

Ja jūti, ka pienācis laiks paskatīties dziļāk uz savu dzīvi un vēlies to darīt drošā un atbalstošā vidē, uzraksti man. Mēs kopā apskatīsim, vai šis ceļš ir piemērots tieši Tev - bez steigas un Tev piemērotā tempā.

Kādēļ grūti aiziet no attiecībām, kurās sāp?

Wed, 30 Sep 2026 11:32:00 +0000

No malas reizēm viss šķiet diezgan vienkārši: ja attiecībās tevi regulāri sāpina, ja otrs melo, pazemo, manipulē, ignorē tavas vajadzības vai atkārtoti pārkāpj robežas, tad vajadzētu taču vienkārši aiziet.

Bieži arī pats cilvēks ļoti labi saprot, kas attiecībās notiek. Viņš redz, ka tās viņam nenāk par labu, spēj nosaukt lietas īstajos vārdos un reizēm pat vairākkārt pieņem lēmumu aiziet, tomēr pēc kāda laika atkal atgriežas vai turpina cerēt, ka kaut kas mainīsies.

Šādā brīdī ciešanām pievienojas arī kauns un neizpratne par sevi: ja es visu saprotu, kdēļ joprojām palieku? Kādēļ nespeju vienkārši aiziet? Kāpēc joprojām mani nomoka tas ko viņš/viņa domā, dara, kādēļ gaidu ziņu? Kādēļ turpinu darīt visu, lai beidzot būtu sadzirdēts/ta?

Viens no iespējamiem skaidrojumiem ir traumatiska piesaiste.

Traumatiska piesaiste var veidoties attiecībās, kurās tuvība, mīlestība un drošības sajūta mijas ar atraidījumu, emocionālām sāpēm, bailēm, pazemojumu vai nedrošību. Īpaši spēcīga šāda saikne var kļūt tad, ja pēc sāpīgiem periodiem atkārtoti seko izlīgums, uzmanība, maigums, solījumi un cerība, ka šoreiz viss būs citādi.

Tad cilvēks piedzīvo ne tikai sāpes, bet arī ļoti spēcīgu atvieglojumu brīdī, kad kontakts atjaunojas. Ar laiku pati šī spriedzes un atvieglojuma maiņa var kļūt par attiecību cikla daļu.

Tāpēc cilvēks šādās attiecībās bieži turas ne tik daudz pie otra cilvēka, kā pie cerības, pie atmiņām par labajiem brīžiem, pie tā cilvēka, kāds partneris reizēm spēj būt, un pie priekšstata par attiecībām, kādas tās varētu kļūt, ja otrs beidzot saprastu, mainītos, pārtrauktu dzert, kļūtu uzticīgs, iemācītos runāt par jūtām vai vienkārši ieraudzītu, cik daudz viņam ir dots.

Reizēm tieši cerība notur attiecībās ilgāk nekā tas, kas šajās attiecībās notiek realitātē.

Konflikts starp prātu un emocijām

Viens no sarežģītākajiem traumatiskas piesaistes aspektiem ir pretruna starp to, ko cilvēks saprot, un to, ko viņš emocionāli spēj izdarīt. Ar prātu var būt pilnīgi skaidrs, ka attiecības ir destruktīvas un ka aiziešana būtu veselīgākā izvēle, taču vienlaikus kāda daļa joprojām cer, ka šoreiz viss būs citādi, kāda cita psihes daļa baidās no vientulības, bet vēl kāda turpina ticēt, ka vajag tikai atrast pareizos vārdus, būt pacietīgākai, saprotošākai vai mazāk prasīgai, lai otrs beidzot izvēlētos attiecības.

Tādēļ pēc attiecību pārtraukšanas var rasties ļoti spēcīga vēlme atjaunot kontaktu, uzrakstīt, piezvanīt, pārbaudīt otra sociālos tīklus vai noskaidrot, vai viņš nav mainījis domas. Šīs sajūtas pašas par sevi vēl nenozīmē, ka lēmums aiziet ir bijis nepareizs. Tās var liecināt par to, cik spēcīga ir izveidojusies piesaistes saikne un cik grūti psihei ir atteikties no cilvēka, ar kuru vienlaikus bijušas saistītas gan sāpes, gan cerība uz drošību un tuvību.

Kāpēc labie brīži visu padara vēl sarežģītāku?

Ja attiecības būtu sliktas nepārtraukti, iespējams, tās pārtraukt būtu daudz vienkāršāk. Taču lielākoties destruktīvās attiecībās ir arī daudz laba. Tajās var būt tuvība, sekss, maigums, kopīgi joki, ceļojumi, sarunas, ģimenes dzīve un brīži, kuros šķiet, ka otrs beidzot ir sapratis. Pēc konflikta var sekot atvainošanās, īpaša uzmanība vai solījums kaut ko mainīt, un uz brīdi cilvēks atkal ierauga partneri tādu, pēc kāda visu šo laiku ir ilgojies. Līdz ar to atgriežas arī cerība.

Tieši tāpēc jautājums „Kāpēc tu vienkārši neaizej?” parasti neko neatrisina. Visticamāk, cilvēks pats sev to jau ir uzdevis neskaitāmas reizes un pats sevi par nespēju aiziet ir pietiekami kritizējis. Daudz vērtīgāk ir mēģināt saprast nevis to, kāpēc viņš nav pietiekami stiprs, lai aizietu, bet gan to, kas viņu šajās attiecībās tur un kādu ļoti būtisku vajadzību viņš joprojām cer tajās piepildīt.

Kad šodienas ralitāte ir atblāzma no pagātnes

Ja bērnībā tuvība nav bijusi droša un paredzama, bet mīlestība bijusi saistīta ar pielāgošanos, gaidīšanu, otra noskaņojuma vērošanu vai nepieciešamību nopelnīt uzmanību, arī pieaugušā vecumā attiecības var neapzināti veidoties pēc līdzīga principa. Cilvēks var ļoti labi apzināties, ka cieš, bet vienlaikus pazīstamais attiecību modelis viņam šķiet savādi pazīstams un tādēļ arī grūti atlaižams.

Tad var atkārtoties iekšējais scenārijs, kurā mīlestība ir kaut kas, kas jānopelna, un attiecību saglabāšana kļūst atkarīga no spējas būt pietiekami labai, pacietīgai, saprotošai un neprasīgai. Tad notiek mēģinājumi atrast pareizos vārdus, mainīt savu uzvedību, labāk saprast partneri vai vēl mazliet paciesties, cerot, ka tad beidzot saņems to tuvību un drošību, pēc kuras ilgojas.

Šādā situācijā cīņa par konkrētajām attiecībām var kļūt arī par mēģinājumu beidzot saņemt kaut ko tādu, kā ļoti pietrūcis daudz agrāk. Tieši tāpēc attiecību pārtraukšana reizēm izraisa nesamērīgi spēcīgas sāpes, jo cilvēks zaudē ne tikai partneri, bet arī cerību, ka šoreiz pagātnē nepabeigtais stāsts beidzot beigsies citādi.

Arī vajadzība pēc noslēguma var turpināt uzturēt saikni

Pēc sāpīgām attiecībām bieži saglabājas cerība uz vēl vienu sarunu, kurā otrs beidzot sapratīs, atzīs nodarīto, atvainosies, paskaidros savu rīcību vai vismaz apstiprinās, ka piedzīvotais bija īsts un sāpes bija pamatotas. Šāda vēlme ir ļoti saprotama, jo mums ir nepieciešams piešķirt savai pieredzei jēgu, īpaši tad, ja attiecībās mūsu realitāte ilgstoši tikusi apšaubīta.

Tomēr reizēm šī saruna nenotiek vai arī notiek, bet nesniedz gaidīto atvieglojumu. Otrs cilvēks var neredzēt situāciju tāpat, var nevēlēties uzņemties atbildību vai vienkārši nebūt spējīgs dot to atbildi, kuru tik ļoti gaidām. Tad nemitīga mēģināšana saņemt no viņa atzīšanu var kļūt par vēl vienu veidu, kā saglabāt saikni.

Viens no sāpīgākajiem, bet vienlaikus atbrīvojošākajiem soļiem var būt atteikšanās no cerības, ka tieši cilvēks, kurš radījis ievainojumu, būs tas, kurš palīdzēs to sadziedēt.

Dziedināšanās ir pakāpeniska atgriešanās pie sevis

Iziešana no traumatiskas piesaistes nav tikai fiziska aiziešana no otra cilvēka vai kontakta pārtraukšana. Daudz dziļākā līmenī tas ir process, kurā cilvēks pamazām atjauno kontaktu ar savām sajūtām, ķermeni, vajadzībām un robežām, mācās atkal uzticēties tam, ko pats redz un piedzīvo, un atgūst spēju pieņemt lēmumus, nebalstot tos tikai otra cilvēka reakcijās.

Tas nozīmē arī mācīties izturēt otra vilšanos, dusmas vai noraidījumu, nezaudējot sevi, un pamazām atzīt savas tiesības nevēlēties to, kas nodara pāri. Reizēm šajā procesā nākas sastapties arī ar ļoti sāpīgu patiesību, ka iespējams mīlēt cilvēku un vienlaikus saprast, ka ar viņu nav iespējams izveidot tādas attiecības, kurās vari justies droši, cienīta un dzīva.

Dziedināšanās nenozīmē, ka kādā rītā pamodīsies un vairs neko nejutīsi. Var saglabāties ilgas, šaubas un vēlme atgriezties, un var būt dienas, kad šķiet, ka esi atkal nonākusi sākumpunktā. Tomēr, turpinot atjaunot attiecības pašai ar sevi, pakāpeniski mainās pats iekšējais jautājums, ap kuru līdz šim griezusies visa uzmanība.

Sevis dziedināšana sāk notikt tad, kad jautājuma vietā: "Ko man vēl izdarīt, lai mani izvēlas?" sāk parādīties jautājums "Ko es gribu izvēties savā dzīvē un atteicībās?".

Kad emocijas pārņem: RAIN prakse

Wed, 16 Sep 2026 16:00:00 +0000

Ir brīži, kad emocijas kļūst tik spēcīgas, ka mēs vairs ne tikai jūtam dusmas, bailes, aizvainojumu vai bezspēcību, bet sākam skatīties uz visu notiekošo caur šo sajūtu. Ja man ir bail, situācija var šķist daudz bīstamāka, ja esmu dusmīga, otrs cilvēks var tikt uztverts kā apdraudošs, savukārt atraidījuma brīdī ļoti ātri var rasties pārliecība, ka neesmu svarīga vai vajadzīga.

Šādos brīžos kļūst grūti atšķirt to, kas patiesībā notiek ārējā situācijā, no tā, ko es šobrīd piedzīvoju sevī, un tieši tāpēc mēs nereti reaģējam automātiski. Mēģinām sajūtu apspiest, pēc iespējas ātrāk nomierināties, izskaidrot sev notiekošo vai, gluži pretēji, ļaujam emocijai noteikt savu rīcību.

Viena no praksēm, kas var palīdzēt šādā brīdī atgriezties pie sevis, ir RAIN. Tā nāk no budisma apzinātības tradīcijas, un tās sākotnējais mērķis nav panākt, lai nepatīkamā emocija pazustu, bet gan palīdzēt cilvēkam apzināti sastapties ar savu pieredzi, vienlaikus tajā pilnībā nepazaudējot sevi.

R - Recognize jeb atpazīsti. Vispirms mēģini pamanīt, kas šobrīd notiek tevī, nesteidzoties to analizēt vai meklēt skaidrojumu otra cilvēka rīcībā. Varbūt tās ir dusmas, bailes, aizvainojums vai bezspēcība, bet varbūt vēlme aizbēgt, noslēgties vai uzbrukt. Šajā brīdī nav nepieciešams saprast, kāpēc tas notiek, jo sākumā pietiek ar spēju atpazīt un nosaukt savu iekšējo pieredzi.

A - Allow jeb ļauj tam būt. Parasti, sastopoties ar nepatīkamām emocijām, mēs ļoti ātri sākam ar tām kaut ko darīt — apspiežam, racionalizējam, cenšamies kontrolēt vai pārliecinām sevi, ka mums nevajadzētu tā justies. Šajā praksē mēs uz mirkli varam no tā atteikties un vienkārši atzīt: jā, šobrīd manī ir dusmas; jā, man ir bail; jā, tas mani ļoti sāpina.

Ļaut emocijai būt nenozīmē ļaut tai vadīt mūsu rīcību, tāpat tas nenozīmē samierināties ar situāciju vai otra cilvēka rīcību. Tas nozīmē vien to, ka mēs pārstājam cīnīties ar faktu, ka šāda pieredze šobrīd mūsos ir.

I - Investigate jeb izpēti. Kad esam spējuši savu pieredzi pamanīt un uzreiz nemēģinām no tās atbrīvoties, varam ar zinātkāri pievērst uzmanību tam, kā tā izpaužas. Kur ķermenī es to jūtu, kādas sajūtas tur parādās, kādas domas nāk kopā ar šo emociju un kādu impulsu tā manī rada? Varbūt gribas aiziet, kaut ko nekavējoties pateikt, aizstāvēties vai noslēgties.

Šīs izpētes uzdevums nav atrast pareizo skaidrojumu vai izanalizēt sevi, bet gan iepazīt to, kas šobrīd notiek manā iekšējā pasaulē, saglabājot pēc iespējas vairāk ieinteresētas, nevērtējošas uzmanības.

N - Non-identification jeb neidentificējies ar savu pieredzi. Šis, manuprāt, ir viens no vērtīgākajiem RAIN aspektiem, jo tas palīdz pamanīt atšķirību starp mani un to, ko es konkrētajā brīdī piedzīvoju. Ja manī ir ļoti daudz dusmu, tas nenozīmē, ka es esmu dusmas, un, ja mani pārņem bezspēcība, tas vēl nenozīmē, ka es pati esmu bezspēcīga.

Dažkārt pietiek nedaudz mainīt formulējumu, lai sajustu šo atšķirību. Frāze “es esmu bezspēcīga” var skanēt pavisam citādi nekā “es pamanu, ka manī šobrīd ir ļoti spēcīga bezspēcības sajūta”. Otrajā gadījumā bezspēcība joprojām ir īsta un tai nav jāpazūd, taču līdzās tai palieku arī es, kura šo sajūtu spēj pamanīt.

Tieši tāpēc RAIN nav tehnika, kuras galvenais uzdevums būtu pēc iespējas ātrāk sevi nomierināt vai atbrīvoties no nepatīkamām emocijām. Tā drīzāk ir prakse, kas palīdz attīstīt spēju palikt kontaktā ar sevi arī tad, kad iekšēji kļūst grūti, pamanot savu pieredzi, ļaujot tai būt, iepazīstot to un vienlaikus atceroties, ka mana šī brīža emocija nav viss, kas es esmu.

Jo lielāka kļūst telpa starp to, ko es piedzīvoju, un to, kas es esmu, jo lielāka iespēja, ka automātiskas reakcijas vietā pamazām parādīsies arī izvēle.

Kas notiek, ja nodevība atkārtojas?

Sat, 12 Sep 2026 15:00:00 +0000

Turpinot iepriekšējo rakstu par nodevības traumu vēl viens aspekts ir atkārtotā nodevība. Ir būtiska atšķirība starp nodevību, kas ir notikusi un beigusies, un situāciju, kurā cilvēks tiek nodots atkārtoti.

Pirmajā gadījumā ir noticis kaut kas, kas satricinājis uzticēšanos un drošības sajūtu, taču pēc notikušā var sākties atjaunošanās process. Otrs partneris uzņemas atbildību, pārtrauc attiecības vai uzvedību, kas radījusi nodevību, kļūst atklātāks, un ar laiku jaunā pieredze var palīdzēt atgūt uzticēšanos.

Atkārtotas nodevības gadījumā šāds process tiek pārrauts atkal un atkal.

Cilvēks kaut ko atklāj, piedzīvo šoku un sāpes, saņem paskaidrojumus vai solījumus, mēģina noticēt un atkal atvērties attiecībām. Pamazām rodas cerība, ka notikušais ir aiz muguras. Taču tad seko nākamais atklājums, un sabrūk ne tikai tikko atgūtā uzticēšanās. No jauna tiek apšaubīta arī realitāte, kurā cilvēks dzīvojis kopš iepriekšējās nodevības.

Tāpēc atkārtotas nodevības sekas nav vienkārši vairāku atsevišķu sāpīgu notikumu summa.

Ar katru nākamo reizi cilvēkam var kļūt arvien grūtāk uzticēties ne tikai partnerim, bet arī savai uztverei. Viņš sāk pārskatīt sarunas, notikumus un detaļas, mēģinot saprast, kurā brīdī atkal nav pamanījis notiekošo. Ja iepriekš aizdomas tika noliegtas, mazinātas vai cilvēkam tika apgalvots, ka viņš pārspīlē, bet vēlāk izrādījās, ka aizdomām bijis pamats, var tikt būtiski ievainota spēja paļauties uz savu realitātes izjūtu.

No šejienes var veidoties arī pastiprināta modrība. Telefons, vēla atgriešanās mājās, komandējums, pēkšņa distances palielināšanās vai nesakritība partnera stāstītajā var izraisīt ļoti spēcīgu reakciju.

No malas to ir viegli nosaukt par greizsirdību, kontroli vai nespēju atlaist pagātni. Taču te nepieciešams būt ļoti uzmanīgiem.

Ja nodevība un melošana turpinās, ne visa šī modrība ir reakcija uz pagātni. Daļa no tās var būt reakcija uz reālu nedrošību tagadnē.

Tas ir būtiski arī terapijā. Mēs nevaram automātiski pieņemt, ka cilvēka uzdevums ir iemācīties mazāk baidīties, mazāk pārbaudīt un vairāk uzticēties. Vispirms jānoskaidro, vai attiecībās vispār ir izveidojušies apstākļi, kuros uzticēšanās būtu pamatota.

Citādi pastāv risks par psiholoģisku problēmu padarīt cilvēka reakciju uz vidi, kura joprojām nav droša.

Vai atkārtota nodevība var izraisīt PTSS?

Pēc partnera nodevības cilvēkiem patiešām var parādīties posttraumatiskajam stresam līdzīgi simptomi: uzmācīgas domas un atmiņas, pastiprināta modrība, izvairīšanās, miega traucējumi, spēcīgas emocionālas un ķermeniskas reakcijas uz atgādinājumiem par notikušo.

Atkārtotas nodevības gadījumā man šķiet daudz svarīgāk skatīties nevis uz diagnozes nosaukumu, bet uz procesu.

Ja cilvēks ilgstoši dzīvo ciklā, kurā drošība tiek atjaunota un atkal sagrauta, psihei var kļūt arvien grūtāk atgriezties miera stāvoklī. Tā iemācās, ka brīdis, kurā viss šķiet kārtībā, vēl nenozīmē, ka viss patiešām ir kārtībā.

Un tas var būt viens no smagākajiem atkārtotas nodevības aspektiem: nedrošs kļūst pat miers.

Cilvēks vairs negaida tikai nākamo nodevību. Viņš var sākt neuzticēties arī periodiem, kuros nekas slikts nenotiek, jo iepriekš tieši šādos periodos viņš domāja, ka viss ir labi, kamēr paralēli pastāvēja realitāte, par kuru viņš neko nezināja.

Dziedināšanās nevar notikt, kamēr ievainojums tiek radīts no jauna.

Tāpēc pēc atkārtotas nodevības jautājums nav tikai par piedošanu.

Pirms jautāt, “kā man atkal viņam uzticēties?”, reizēm nepieciešams uzdot daudz fundamentālāku jautājumu:

“Vai šobrīd šajās attiecībās vispār ir pamats uzticēties?”

Ja nodevība ir pārtraukta, cilvēks uzņemas atbildību un viņa rīcība ilgākā laikā kļūst konsekventa, atklāta un paredzama, var sākt veidoties jauna drošības pieredze.

Taču, ja meli, slēpšana vai nodevība turpinās, terapijas uzdevums nevar būt palīdzēt cilvēkam kļūt mierīgākam situācijā, kura joprojām viņu ievaino.

Mēs nevaram dziedināt brūci, kamēr tā tiek atkal un atkal atvērta.

Un reizēm atveseļošanās sākas nevis ar spēju atkal uzticēties otram, bet ar spēju atkal uzticēties sev.

Kas ir nodevības trauma un kāpēc pēc krāpšanas nepietiek vienkārši izlemt piedot?

Fri, 11 Sep 2026 12:43:00 +0000

Par partnera neuzticību reizēm runā tā, it kā tā būtu viena no attiecību problēmām, kuru iespējams atrisināt ar sarunu, piedošanu un vienošanos turpmāk tā vairs nedarīt. Taču cilvēkam, kurš piedzīvojis ilgstošu melošanu, paralēlas attiecības vai pēkšņi atklājis, ka nozīmīga daļa no kopīgās realitātes nav bijusi tāda, kā viņš domājis, pieredze var būt daudz dziļāka.

Psiholoģijā tiek lietots jēdziens nodevības trauma (betrayal trauma). Tā nav atsevišķa psihiatriska diagnoze, un ne katra neuzticības pieredze automātiski kļūst par traumu. Tomēr noteiktos apstākļos tuva cilvēka nodevība var izraisīt ļoti spēcīgas psiholoģiskas un ķermeniskas reakcijas.

Īpaši tad, ja nodevību piedzīvojam attiecībās, kurās esam jutušies emocionāli saistīti, paļāvušies uz otru cilvēku un veidojuši ar viņu savu dzīvi.

Sāp ne tikai tas, ka partneris ir bijis ar kādu citu

Krāpšanas gadījumā acīmredzamākais ievainojums ir seksuālās vai emocionālās uzticības pārkāpums. Tomēr bieži vien cilvēku satricina vēl kaut kas - realitātes zaudējums.

Es domāju, ka dzīvoju vienās attiecībās, bet izrādās, ka tajās vienlaikus notika kaut kas, par ko es nezināju.

Es uzticējos tam, ko man stāstīja, bet tagad nezinu, kuri stāsti bija patiesi.

Es atceros konkrētu vakaru, komandējumu, sarunu vai telefona zvanu un pēkšņi saprotu, ka tas varēja nozīmēt pavisam ko citu.

Tāpēc pēc nodevības cilvēks nereti sāk atgriezties pagātnē un pārskatīt to no jauna. Atmiņā tiek pārcilātas sarunas, detaļas, datumi un situācijas. Tas var izskatīties pēc mokošas iestrēgšanas pagātnē, tomēr psihe zināmā mērā mēģina izdarīt saprotamu darbu - atjaunot realitātes karti.

Kas no tā, ko es piedzīvoju, bija īsts? Kas bija meli? Kad tas sākās? Ko es nepamanīju? Vai es toreiz kaut ko sajutu? Kāpēc nenoticēju sev?

Un līdz ar uzticību otram cilvēkam var tikt ievainota arī uzticība pašam sev.

Kāpēc pēc tam gribas pārbaudīt?

Pēc atklātas neuzticības cilvēks var kļūt daudz modrāks. Viņš pamana, kur atrodas partnera telefons, ievēro izmainītu uzvedību, vēro reakcijas, grib zināt, kur partneris atrodas, vai satraucas par situācijām, kurām agrāk nebūtu pievērsis uzmanību.

No malas to reizēm ir viegli nosaukt par greizsirdību, kontrolēšanu vai nespēju “atlaist pagātni”.

Taču dažkārt aiz šīs uzvedības atrodas pavisam saprotams mēģinājums vairs netikt pārsteigtam nesagatavotam.

Ja reiz es jutos droši un izrādījās, ka nebiju drošībā, man tagad visu laiku jāpārbauda, vai tas neatkārtojas.

Problēma ir tā, ka šādā stāvoklī drošība tā arī īsti neatgriežas. Cilvēks var iegūt arvien vairāk informācijas, bet iekšējais sasprindzinājums saglabājas.

“Es taču nolēmu piedot”

Piedošana un uzticības atjaunošanās nav viens un tas pats process.

Cilvēks var pilnīgi apzināti izlemt palikt attiecībās. Viņš var saprast partnera rīcības iemeslus, pieņemt atvainošanos un pat patiesi vēlēties turpināt kopdzīvi. Tomēr ķermenis un emocionālās reakcijas ne vienmēr seko šim lēmumam tikpat ātri.

Var pietikt ar vēlu telefona ziņu, neizskaidrotu kavēšanos, komandējumu vai nelielām izmaiņām partnera uzvedībā, lai atkal parādītos trauksme.

Tāpēc aicinājumi “ja jau piedevi, tad vairs necel to augšā” var būt ļoti problemātiski.

Piedošanu nevar izmantot kā prasību pārtraukt just nodevības sekas.

Uzticību nevar atjaunot tikai tas, kurš ticis nodots

Te ir viena no, manuprāt, būtiskākajām lietām.

Pēc neuzticības visa uzmanība nereti nonāk pie ievainotā partnera: kā viņam piedot, kā pārstāt kontrolēt, kā atkal uzticēties, kā tikt galā ar greizsirdību.

Taču uzticēšanās nav tikai ievainotā cilvēka psiholoģiska problēma.

Ja attiecībās uzticība ir tikusi sagrauta, tās atjaunošanai nepieciešama arī otra cilvēka aktīva līdzdalība. Tas nozīmē spēju uzņemties atbildību par savu rīcību, izturēt partnera sāpes bez aizsargāšanās un vainas pārlikšanas, kļūt caurspīdīgākam savā rīcībā un ilgākā laikā ar konsekventu uzvedību radīt pieredzi, ka realitātei atkal var uzticēties.

Ar solījumu “tas vairs neatkārtosies” parasti nepietiek. Uzticība atgriežas nevis no solījumiem, bet no atkārtotas pieredzes.

Dažreiz nodevība sastopas ar daudz senākiem ievainojumiem

No traumas terapijas skatpunkta ir svarīgi redzēt vēl vienu līmeni. Pieauguša cilvēka attiecībās piedzīvota nodevība var būt ārkārtīgi sāpīga pati par sevi, taču tā var sastapties arī ar daudz agrāku pieredzi.

Ja bērnībā tuvība jau bijusi saistīta ar neparedzamību, emocionālu nepieejamību, pamešanu, meliem, robežu pārkāpumiem vai nepieciešamību pastāvīgi vērot pieaugušā noskaņojumu, partnera nodevība var aktivizēt ne tikai pašreizējās situācijas sāpes.

Tad tagadnes pieredze savienojas ar kaut ko daudz senāku.

Tieši tāpēc divi cilvēki uz šķietami līdzīgu neuzticības situāciju var reaģēt ļoti atšķirīgi. Viens pēc kāda laika spēj attiecības atjaunot vai aiziet no tām, bet otram nodevība satricina pašvērtību, identitāti, spēju uzticēties sev un citiem un reizēm pat pašu priekšstatu par to, kas attiecībās ir drošs.

Terapijā tāpēc nav mŵs nesteidzamies cilvēku “salabot”, lai viņš atkal spētu uzticēties partnerim.

Daudz svarīgāk ir saprast, kas tieši ir ievainots. Dziedināšanās nenozīmē obligāti attiecību saglabāšanu. Atveseļošanās pēc nodevības nav sinonīms attiecību glābšanai.

Dažreiz attiecības iespējams atjaunot un pēc smagas krīzes izveidot godīgāku un nobriedušāku kontaktu. Taču tas prasa abu cilvēku iesaisti.

Savukārt citreiz dziedināšanās nozīmē pavisam ko citu - atgūt spēju uzticēties savai uztverei, atjaunot savas robežas, pārtraukt nepārtraukti meklēt pierādījumus un beidzot sev pajautāt nevis tikai:

“Vai es vēl spēju viņam/-ai uzticēties?”

bet arī:

“Vai šīs attiecības tādas, kādas tās ir realitātē, joprojām izvēlos es?

Perfekcionisms kā ģimenes sistēmas simptoms

Wed, 09 Sep 2026 11:55:00 +0000

Par perfekcionismu bieži runā kā par personības iezīmi - it kā tas būtu vienkārši augstu standartu jautājums, disciplīna vai vēlme izdarīt visu labi. Un jā, zināmā mērā tas tā arī ir, tomer savā darbā atkal un atkal redzu, ka perfekcionisms reti ir tikai individuāls stāsts. Ļoti bieži tas ir dziļi sistēmisks fenomens – veids, kā cilvēks nes kaut ko lielāku par sevi. Sistēmiskajā domāšanā, balstoties uz Berta Helingera pieeju, mēs skatāmies ne tikai uz indivīdu, bet uz viņa piederību - uz to, kam viņš ir lojāls, ar ko identificējas, kādu neredzamu kustību turpina. Un perfekcionisms šajā skatījumā bieži ir lojalitātes forma.

Kad ideālais tēls kļūst par izdzīvošanas stratēģiju

Ir ģimenes, kurās drīkst eksistēt tikai panākumi, skaistums, sakoptība un ārēji nevainojams tēls. Un iedziļinoties šīs ģimenes sistēmas vēsturē, nereti mēs varam atklāt, ka sistēmā ir bijis kāds apkaunojums, zaudējums, atkarība, sabrukums vai nepieņemta trauma un kā sekas radīts nerakstīts likums, ka mēs par to nerunājam, to neizrāda, daram visu, lai tas kļūt neredzams.

Bērns šādā sistēmā ļoti ātri saprot, ka ievainojamība nav droša. Dusmas, bailes, apjukums, vājums ir tas, kas tiek vai nu ignorēts, vai saistīts ar kaunu. Tajā pašā laikā - panākumi, būšana par teicamnieku, “pareizība” dod vietu, atzinību un uzmanību. Un bērns, būdams lojāls savai sistēmai, sāk būvēt ideālu tēlu, tādejādi iegūstot nosacītu drošibu.

Helingers runā par piederības likumu - ikvienam ir tiesības piederēt. Ja ģimenē kāds ir izslēgts, kauns ir jāslēpj vai realitāte jāmaskē, bērns bieži neapzināti mēģina “izlīdzināt” sistēmu, kļūstot par to, kurš kompensē. Perfekcionisms tad kļūst par mēģinājumu uzturēt līdzsvaru tur, kur tas reiz ir zudis.

Iekšējais kritiķis

Ar laiku ārējās prasības kļūst par iekšējām. Cilvēks sāk identificēties ar prasīgo figūru – ar vecāku, skolotāju, autoritāti un tā rodas ļoti stingra iekšēja struktūra, kas nepārtraukti vērtē, salīdzina un kritizē. Tā reti ir apmierināta, jo tās uzdevums nav priecāties - tās uzdevums ir kontrolēt.

Un tad cilvēks dzīvo pastāvīgā spriedzē. Pat sasniegumi nesniedz atvieglojumu, jo uzreiz seko nākamais vēl nepietiekami labi atrisinātais uzdevums. Un tad varam pamanīt paradoksu: jo vairāk cilvēks cenšas būt ideāls, jo mazāk viņš jūt gandarījumu. Un nereti kā pretreakcija rodas prokrastinācija, sastingums, iekšējs sabotaža, iIt kā psihe teiktu: “Es vairs tā nevaru.”

No sistēmiskā skatpunkta tas ir konflikts starp nepieciešamību turpināt sistēmas stāstu un dziļo vajadzību būt pašam.

Perfekcionisms kā mīlestības meklējums

Bieži perfekcionisma saknē ir ļoti vienkārša kustība - bērna vēlme pēc mīlestības. Ja atzinība, tuvība un siltums bija pieejami tikai tad, kad biji “labs”, centīgs vai veiksmīgs, tad psihe šo mehānismu nostiprina: “Ja es būšu ideāls, mani mīlēs.”

Šādā gadījumā perfekcionisms nav ambīcija, bet pielāgošanās. Tas ir mēģinājums saglabāt saikni. Un te parādās Helingera aprakstītā lojalitāte - dziļa, bieži neapzināta uzticība vecākiem un viņu liktenim. Bērns ir gatavs nest milzīgu spriedzi, lai tikai nepazaudētu piederību.

Taču cena par to ir augsta: apspiesta spontanitāte, radošums, spēja kļūdīties un mācīties. Cilvēks var kļūt ļoti funkcionāls, bet iekšēji tukšs vai izsmelts.

Ceļš atpakaļ pie sava Es

Strādājot ar perfekcionismu terapijā vai sistēmiskajos procesos, mēs nesākam ar cīņu pret prasībām. Mēs skatāmies, kam tās kalpo. Ar ko cilvēks ir saistīts. Kādu neredzamu kustību viņš turpina, kam viņš ir lojāls?

Bieži pietiek ar to, ka šī kustība kļūst redzama. Ka cilvēks ierauga - “es to daru ne tikai sev”. Un tajā brīdī sāk parādīties izvēle. Nevis uzreiz pārstāt censties, bet sākt just, kur beidzas lojalitāte un sākas mans paša Es.

Perfekcionisma dziedināšana nozīme vienkārši atļaut sev būt cilvēkam, atzīt savu ievainojamību un spēt sevi atbalstīt neveiksmju brīžos pieņemot, ka kļūdas ir daļa no tava ceļa un izaugsmes. Tā ir pāreja no izdzīvošanas stratēģijas uz brīvāku, apzinātāku dzīvi.
Un, iespējams, pats svarīgākais ir visā šajā procesā ieraudzīt, ka piederība nav jānopelna ar ideālu tēlu un ka tava vieta sistēmā nepazūd, pat ja kaut kādā mērā esi nepilnīgs.

Patiesa brīvība ir būt dzīvam, nevis perfeketam

Kad mamma ir „labākā draudzene”

Tue, 01 Sep 2026 13:00:00 +0000

Savā darbā ar klientēm esmu vairākkārt pieskārusies attiecībām, kuras sākotnēji tiek raksturotas kā īpaši tuvas: „Mēs ar mammu vienmēr bijām kā draudzenes. Es viņai varēju izstāstīt visu, un arī viņa man uzticēja pilnīgi visu.”

Šāda tuvība var šķist vērtīga, tomēr reizēm aiz tās slēpjas ne tikai mīlestība un uzticēšanās, bet arī neskaidras robežas starp māti un meitu.

No sistēmiskā skatpunkta māte un meita neatrodas vienā līmenī. Māte sistēmā ir vecāks, jeb lielāka, tā kura ienākusi pirmā, jo devusi meitai dzīvību, savukārt meita ir bērna pozīcijā, mazāka, un nākamās paaudzes pārstāve. Tas nenozīmē, ka pieaugusi meita ir mazāk vērtīga vai nespējīga, bet gan to, ka katrai ģimenes sistēmā ir sava vieta un sava atbildība.

Draudzība savukārt paredz zināmu līdzvērtību un savstarpīgumu. Draudzenei var stāstīt par savām partnerattiecībām, vilšanos vīrā, neuzticību, seksuālo dzīvi un pieaugušo konfliktiem, gaidot no viņas sapratni un emocionālu atbalstu.

Taču, ja māte šādā veidā uzticas savai meitai, meita nemanot var nonākt mātes uzticības personas, partneres vai pat glābējas vietā.

Tad paaudžu kārtība tiek apgriezta: nevis māte ir tā, uz kuru bērns var balstīties, bet meita sāk balstīt māti. Viņa uzklausa, mierina, risina problēmas, raizējas par mātes pašsajūtu un jūtas atbildīga par to, vai mamma spēs izturēt viņas atteikumu, atšķirīgo viedokli vai attālināšanos.

Pieaugot šāda meita var būt ārēji ļoti patstāvīga, tomēr iekšēji viņai joprojām var būt grūti pieņemt lēmumus bez mātes iesaistes. Viņa var just vainu, ja nav piezvanījusi, kaut ko nav izstāstījusi, nevēlas apspriest savas attiecības vai izvēlas dzīvi, kas neatbilst mātes gaidām. Atdalīšanās tad netiek piedzīvota tikai kā dabiska pieaugšana, bet gan kā nodevība: ja es dzīvošu savu dzīvi, mammai sāpēs, un pie tā būšu vainīga es.

Arī māte meitas atdalīšanos var piedzīvot kā zaudējumu, īpaši tad, ja meita ilgstoši bijusi viņas galvenais emocionālais balsts. Tad var izskanēt pārmetumi: „Tu esi mainījusies”, „Agrāk tu man visu stāstīji” vai „Es vairs nezinu, kas ar tevi notiek.” Šie vārdi var atkal ievilkt pieaugušo meitu vecajā vietā, kur viņai jāatsakās no daļas savas brīvības, lai saglabātu mātes labsajūtu.

Veselīga atdalīšanās nenozīmē pārtraukt attiecības ar māti, kļūt aukstai vai noliegt starp abām pastāvošo mīlestību. Tā nozīmē atgriezt katrai savu vietu un atbildību: mātei paturēt pie sevis to, kas pieder viņas pieaugušo dzīvei, bet meitai atļaut veidot savu iekšējo telpu, attiecības, noslēpumus un izvēles, par kurām mātei nav viss jāzina.

Dažkārt viena no nobriedušākajām mātes mīlestības izpausmēm ir spēja pateikt: „Tas ir mans pieaugušā cilvēka stāsts, un tev tas nav jānes.” Savukārt meitas pieaugšana var sākties ar atziņu: „Mammu, es tevi mīlu, taču neesmu tava draudzene, partnere vai glābēja. Es esmu tava meita.”

Jo meitai ir vajadzīga māte. Draudzenes viņa var atrast pati.